To, vai azartspēles izraisa atkarību, šodien vairs neapspriež. Tajā pašā laikā neviens nenoliedz, ka tās var kalpot arī atpūtai un atslodzei.
To, vai azartspēles izraisa atkarību, šodien vairs neapspriež. Tajā pašā laikā neviens nenoliedz, ka tās var kalpot arī atpūtai un atslodzei. Neskaidrs joprojām ir jautājums, kāpēc viens cilvēks jau pēc pirmās tikšanās ar “vienrokas bandītu” vai ruletes galdu saņem neatgriezenisku grūdienu, kas viņam spēj izraisīt traģēdiju, bet cits ne.
Sabiedrībā plaši tiek diskutēts, kur kas un kā var nodoties azartspēļu priekiem. Vai ir pareizs ASV piemērs azartspēlēm atvēlēt veselas pilsētas tuksneša vidū? Iespējams, pareizs ir arī Latvijas variants, ka tām var nodoties visur – pilsētas centrā, nomalē, tirdzniecības pasāžā, stacijās, veikalos un kafejnīcās. Viens gan ir skaidrs – tās nedrīkst izplatīties nekontrolēti, un tāpēc likumdevēji mēģinājuši radīt to ierobežošanas mehānismus. Kā tas izdevies, un kāda teikšana pār azartspēlēm ir pašvaldībai?
Tā saucamo laimētavu darbību Latvijā regulē Azartspēļu un izložu likums. To lasot, šķiet – ar jautājumu, kurš kā un kur var rīkot azartspēles, viss ir kārtībā. Likumā paredzēts, ka spēļu zāles nedrīkst ierīkot gandrīz nekur. Aizliegto vietu uzskatījums ir gana aptverošs. Tomēr laimētavu skaits līdz šim nav samazinājies, bet gan noticis pretējais – neņemot vērā lielas iedzīvotāju daļas neapmierinātību, tas Latvijā aug, un pašlaik Jelgavā jau ir 23 spēļu zāles. Pilsētas centrā, atmiņu īpaši nesasprindzinot, tādas iespējams saskaitīt uz abu roku pirkstiem, un to vēl pietrūks. Pat nonācis tiktāl, ka, ieraugot jaunu veikalu, droši var prognozēt, kur drīzumā būs kārtējā laimētava. Kāpēc tā notiek, ja likumā ir tik daudz ierobežojumu? Kāpēc pašvaldības joprojām visā Latvijā, vismaz līdz pēdējam laikam, turpināja izdot atļaujas tās ierīkot?
Azartspēļu lobētāji deputātu izskatā
Izdarot pēdējos grozījumus Azartspēļu un izložu likumā 2006. gada vasarā, 8. Saeimas deputāti ar Tautas partijas gādību daudzajiem aizliegumiem pielika juridiski sausu, bet būtībā viltīgu piebildi. Ja azartspēles grasās rīkot veikalos, kultūras iestādēs, dzelzceļa stacijās, autoostās, lidostās un ostās, nekas to netraucē darīt, ja vien tas notiek vietās, “[..] kas izveidotas ar būvkonstrukcijām norobežotās telpās ar atsevišķu ieeju tikai no ārpuses”. Tālāk pašvaldības rokas atļaujas (ne)izsniegšanā ir sasietas – uzcel veikalā, stacijā vai kultūras iestādē atvieglotas konstrukcijas sienu, ierīko atsevišķu ieeju, un “vienrokas bandītu” darbošanās vieta ir gatava. Bet kā ar dzīvojamiem namiem? Vismaz tajos ierīkot spēļu zāles līdz šim bijis aizliegts. Vēlreiz jāatgādina likuma grozītāju veiklā izdoma, aizliedzot vienlaikus to atļaut ar vienkāršu piebildi, ka tās nedrīkst atrasties “ēkās, kurās ir dzīvokļi un ieeja uz tiem no ēkas ārpuses ir kopēja ar ieeju uz azartspēļu organizēšanas vietu”. Tātad spēļu zāli iespējams ierīkot arī dzīvojamā mājā, ja vien parūpējas par atsevišķu ieeju.
Mazais salmiņš
Rodas jautājums, vai tiešām viss ir tik bēdīgi un Saeimas deputāti klaji ignorētu pašvaldību iespējas pašiem lemt spēļu zāļu atvēršanas vietas? Izrādās, likumā uzreiz pēc panta, kurā uzskaitīts, kur it kā nevar rīkot azartspēles, uzrādītas arī pašvaldību iespējas to regulēt. Proti, atļauja netiek dota, ja nav iesniegti pareizi noformēti, bet elementāri dokumenti, kurus nepieciešams aizpildīt ikvienam, kurš vēlas, piemēram, sniegt naglu sišanas sienā pakalpojumus. Un vēl Saeimas deputāti, acīmredzot domādami, ka tas nekādi nespēs ierobežot laimētavu atvēršanu, likumā paredzēja: “[..] par atļauju organizēt azartspēles katrā konkrētajā gadījumā lemj pašvaldības dome (padome), izvērtējot, vai to organizēšana konkrētajā vietā nerada būtisku valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārumu.” Lai pašvaldības domā, kā tām labpatīk, un pierāda, vai kārtējā spēļu zāle iedzīvotājiem nes ļaunumu vai tieši pretēji – palīdz gūt jaunas darba uzvaras kapitālistiskās laimes celtniecībā.
Izeja – aptauja?
Socioloģijas zinātne atzinusi, ka vislabākais veids, kā noskaidrot cilvēku viedokli vienā vai otrā jautājumā, ir aptauja. Nespējot tikt galā ar pašvaldībās lavīnveidā ienākošajiem jaunu spēļu zāļu potenciālo atvērēju iesniegumiem, nekas cits neatliek kā atcerēties šo universālo viedokļu noskaidrošanas paņēmienu. “Ziņas” lasītājus savulaik jau informējušas, ka tādas veiktas vairākās Latvijas pašvaldībās (Saulkrastu, Saldus, Rīgas, Liepājas, Rēzeknes, Siguldas un citās), kas nevarēja samierināties ar savu beztiesisko lomu. Šāda aptauja notika arī Jelgavā. Tās rezultātus vēl apkopo, tomēr jau patlaban var teikt, ka, cerams, pašvaldības rīcībā būs nepieciešamie tiesiskie argumenti, lemjot par jaunām atļaujām spēlētavu atvēršanai. Jelgavas pašvaldības izpilddirektors Gunārs Kurlovičs skaidro, ka aptaujas rezultātus noteikti varēs izmantot kā argumentus gan atsakot jaunas spēļu elles atvēršanu, gan tiesā, kurā jau vērsušies un noteikti vēl vērsīsies neapmierinātie azartspēļu biznesmeņi.
Jelgavnieku aptaujāšanai izvēlēts internets, ievietojot aizpildāmo anketu Domes mājas lapā. Līdz šim no iedzīvotājiem saņemta 731. “Minētais skaitlis nav galīgais, jo līdz mums vēl nav nonākušas tās anketas, kuras tika izplatītas pašvaldības iestādēs, piemēram, skolās un bibliotēkās,” informē izpilddirektors. Uz tās jautājumiem atbildējuši visu vecuma grupu jelgavnieki, tostarp tie, kuriem likums vēl neatļauj apmeklēt spēļu zāles. Gandrīz visi uz jautājumu, vai atbalsta azartspēļu izplatību, atbildējuši noliedzoši. Tās par netraucējošām un pat labām atzinuši vien 34 aptaujātie.
Visvairāk atbilžu saņemts no pilsētas centra iedzīvotājiem – 260. Ticamākais, tas skaidrojams ar spēļu zāļu koncentrēšanos tieši tur. Samērā maz – tikai 46 aptaujātie – ir no RAF dzīvojamā masīva, kas ar sociālo aktivitāti līdz šim vairāk gan izcēlies, ja to mudina no malas.
Šogad – neviena jauna
Pēc 2006. gada Azartspēļu un izložu likuma grozījumiem vairākas pašvaldības izmantojušas iespēju un vairs neizsniedza atļaujas atvērt jaunas spēlētavas. Sākumā to pamatojot ar pašu noteiktiem apsvērumiem par azartspēļu nelabvēlīgo ietekmi uz iedzīvotājiem. Kā jau minēts, tagad daudzas pašvaldības, tostarp Jelgavas, ir aptaujājušas iedzīvotājus. Protams, spēļu biznesa pārstāvjus tas neapmierina, un daudzviet pašvaldību lēmumi par atļauju neizsniegšanu apstrīdēti administratīvajā tiesā. Arī Jelgavas vietvarai paredzami divi tiesas procesi. Viens par spēļu zāli blakus autoostai, kuru līdzšinējais īpašnieks vēlējās pārdot. Pašvaldība, izmantojot pirmpirkuma tiesības, pieteicās to iegādāties. “Pirmkārt, pārdošanas cena bija neparasti zema, un, domājot par sabiedriskā transporta tālāko attīstību, lēmām par ēkas un zemes iegādāšanos. Otrkārt, mūsu apsvērums bija nākotnē tikt vaļā no tur izvietotās spēļu zāles,” tā G.Kurlovičs. Pašlaik pārdevēji, meklējot dažādus ieganstus, savu nodomu pārdot ēku un zemi ir apstrīdējuši. Zemā cena, pašvaldības interese par pirkumu un pārdevēja vēlākā vēršanās tiesā ļauj izteikt pieņēmumu, vai tas ar kādu nezināmu pircēju iepriekš nebija vienojies par zemo cenu.
Vēl šogad atteikts atvērt spēļu zāles Pētera ielā 7 un Skolotāju ielā 2, kuru tiešā tuvumā atrodas vairākas valsts un pašvaldības iestādes, kā arī ikdienā uzturas daudz tādu cilvēku, kurus laimētavas klātbūtne varētu negatīvi ietekmēt. Viens no šiem lēmumiem jau pārsūdzēts, un, ticamākais, tāds liktenis gaida vēl vienu.
Nākotne konfrontācijā?
Varētu šķist, ka attiecības starp spēļu biznesu un pašvaldībām, kam jāaizstāv iedzīvotāju intereses, ir nonākušas līdz situācijai, kad dialogs tiks risināts vienīgi tiesu zālēs. Vismaz gan jelgavnieki, gan citas Latvijas pašvaldības stingri apņēmušās izmantot likuma sniegtās iespējas ierobežot šā biznesa nekontrolētu izplatību. G.Kurlovičs pauž – daudz kas atkarīgs no tā, kāda būs tiesu nostāja, lemjot par aizliegumiem. “Ja tiesa lems, ka mūsu argumenti ir nepilnīgi un esam kavējuši azartspēļu biznesa attīstību, iespējams, nāksies maksāt viņu negūtos ieņēmumus. Protams, tas ir absurds, bet tāda līdz šim bijusi valsts un tās priekšstāvju – Saeimas deputātu – nostāja,” viņš uzsver. Otrs ceļš ir mēģināt ar spēļu biznesā iesaistītajām firmām un viņu pārstāvošo asociāciju sēsties pie viena galda, lai civilizēti atrastu kompromisu par iespējamo azartspēļu vietu pilsētā.
Nenoliedzot, ka arī spēļu bizness ir daļa valsts un pašvaldību ekonomikas, vienlaikus jācer, ka līdzšinējā ekstensīvā attīstība, līdz galam nenovērtējot iespaidu uz sabiedrību kopumā, iegūs civilizētākas aprises. Jāņem vērā, ka ne vienmēr arguments – mēs taču arī maksājam nodokļus – atbilst visas sabiedrības interesēm. Tāpēc, pēc izpilddirektora vārdiem, par apsveicamu uzskatāma Azartspēļu asociācijas vēlme sēsties pie “apaļā galda” un izvērtēt spēļu biznesa nākotni.
***
Fakti
– Pašlaik Jelgavā darbojas 23 spēļu zāles.
– Šā gada pilsētas budžetā ieņēmumi no azartspēļu nodokļa ir 225 000 latu jeb 0,5 procenti.
