Mēs jau varētu balsot par Tautas partiju, bet kur garantija, ka tās līderis neaizbēgs uz Ameriku, un kas tad paliks pāri no partijas?
“Mēs jau varētu balsot par Tautas partiju (TP), bet kur garantija, ka tās līderis neaizbēgs uz Ameriku, un kas tad paliks pāri no partijas?” šādi 1998. gadā īsi pirms Saeimas vēlēšanām tikšanās laikā ar elektorātu par savu tā brīža vissīvāko politisko pretinieku ironizēja vēlākais premjers, tolaik vēl varenā “Latvijas ceļa” “vilcējs” un pārliecinātais “grozā spraudējs” Vilis Krištopāns. Liktenis gan izspēlēja savdabīgu joku. Amerikas silto štatu virzienā notinās pats ironizētājs, “ceļš” izšķīda kā miegazāļu tablete mācītāja vīnā, bet smalki apsmaidītais TP dibinātājs un ekspremjers Andris Šķēle, formāli ieņemot ierindnieku ložu un slēpjoties aiz mākoņiem apvītiem sētas stabiem, ietekmi joprojām nav zaudējis un savu viedokli pauž aizvien skaļāk.
Pēc visa spriežot, nesenajam valstsvīram padomus joprojām sniedz pietiekami viltīgu tēla veidotāju komanda, un arī spējas virpināt pareizās vārdu un triku kombinācijas vēl nav zudušas. Sevi teju par absolūto demokrātu un “supergudrgalvīšu” izlasi uzskatošā TP pagājušā kongresa atmosfērā gan atrādījās kā tendencioza sava uzmestā “krusttēva” kabatas partija, lai cik spītīgi necenstos “borēt” pretējo. Vispirms jau ar kongresa delegātu atlasi, kad mājās tika atstātas konkrētas personālijas, kas atļāvušās kāpt tautas tribīnē un atvērt muti pret savu neformālo saimnieku. Kā arī ar klaji populistisku izgājienu, “mākoņvīram” Šķēlem aicinot klātesošos balsojot lemt par biedra kartes numura 270 noglabāšanu “norbā”, pārspīlētu sava protežē slavināšanu un viegli saskatāmu slimīgu TP tieksmi par katru cenu nepazaudēt no roķelēm laukā slīdošo varu. Varam tikai minēt, kāda politiskā nākotne sagaida par Šķēles aiziešanu balsojušos Aivaru Broku, Māri Sprindžuku un Saeimas deputāti Vairu Paegli, kura jau reiz pēc konflikta ar kādreizējo domubiedru tika pagodināta ar izcili zemu vietu kandidātu listē.
Pēc nolaišanās no kongresa augstumiem līdz potenciālās izpildvaras maiņas realitātei amorālo mīkstmiešu lietpratējs nācis klajā ar vēl vienu savādu verbālo rozīnīti, laikam jau nolūkā vairot Valsts prezidenta Valda Zatlera varas apziņu, pierakstot viņam “ekskluzīvas tiesības pašam izvēlēties premjeru, kurš būtu gatavs strādāt ilgtermiņā”, un kā nevajadzīgas vērtējot publiskas debates starp potenciālajiem valdības vadītāju kandidātiem. Par cik naivu gan jāuzskata sabiedrība, lai izteiktu šādu apgalvojumu? Prezidentam izvēlēties, pašaprāt, labāko Ministru prezidenta kandidātu, ko neatbalsta Saeimas vairākums, būtu tas pats, kas spļaut pret vēju. Turklāt ar ko atšķiras debates, kas tiek rīkotas pirms Saeimas vēlēšanām? Ja neskaita biļetenus un apnicīgās politiskās reklāmas, pašlaik situācija ir analoģiska – skaidrs, ka valdība būs jāveido no jauna, tikai nav zināms, kāda tā būs. Un kā gan vēl labāk novērtēt kandidātu, ja ne uzklausot viņa ieceres debatēs? Vai objektīvāks kritērijs būtu draudzīgs mājiens no kādas pastkastes vai miskastes firmas biroja? Par ko gan “kurmju mednieks” satraucies? Ka kāds potenciālais premjers – bļodlaiža sarunās ko greizu?
Zatlers pašlaik ar visām Satversmes dotajām pilnvarām faktiski kļuvis par situācijas ķīlnieku, jo spēkā ir “vienalga kurā pirkstā košanas” princips. Izvirzot augstajam amatam aptauju reitingos debesīs celto opozicionāru kandidātu un savu vārdabrāli, Valsts prezidents nopelnītu liekus popularitātes punktus, taču saietu matos ar zoodārza apspriežu rīkotājiem, ja vien sviras raustīt ieradušajiem pieņemamā veidā neizdotos izskaidrot šādas rīcības neizbēgamību. Kā pēdējais salmiņš atliktu iespēja pievienoties “tautas korim” un mēģināt izsniegt “vilku pases” parlamentāriešiem, kas arī, jādomā, ļoti apmierinātu lielāko daļu elektorāta. Savukārt kandidātu bada apstākļos “oranžas” personālijas izvirzīšana pa pusei būtu garantija Saeimas labvēlībai, taču nepasargātu no draudiem par jauna un gana ietekmējama blējēja nokļūšanu ražīgā sakņudārzā ar visām izrietošajām sekām. Šāds solis liecinātu par politiskā skalpeļa trulumu, un tādā gadījumā sabiedrība nebūtu gatava “pateikties” ne ar bonbongu kastēm, ne dārgiem konjakiem. Jauna premjera apstiprināšanu par prezidenta vienpersonisku funkciju nevar saukt, bet lēmumu par oranžā Olimpa beigām gan.
