Nākamvasaras Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki kā nekad agrāk būs mūsu novadnieka horeogrāfa Viļa Ozola svētki.
Nākamvasaras Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki kā nekad agrāk būs mūsu novadnieka horeogrāfa Viļa Ozola svētki. Repertuārā iekļautas sešas viņa radītās dejas, ko izpildīs gan lielajā stadionā, gan Doma laukumā, gan “Arēnā Rīga”, kur tiks izdejots latviešu horeogrāfijas zelta fonds.
Mākslas darbinieku vidū par Zemgales deju ķēniņu dēvētais V.Ozols izveidojis ap septiņdesmit deju, 45 no tām aprakstītas un izdotas četros krājumos un 41 dažādu ansambļu sniegumā kompaktdiskos.
Ar dzīvespriecīgu šķelmību
V.Ozols par šo radošo procesu saka: “Deju taisīt ir tāpat kā bērnu – mīlot un cerot, ka iznāks kas cienīgs. Taču var iznākt gan bomzis, gan godājams cilvēks.” Bet tad padomājis viņš piebilst: “Tas varbūt izklausās drusciņ lielmanīgi, bet ar mani ir tāpat kā Vecajā Derībā, kur pravieši runā ar Dieva muti. Piemēram, par “Klabdanci” dejotājiem neienāk prātā, ka to taisījis kaut kāds Ozols kaut kur tur Jelgavā. Viņi jau domā, ka tā ir tautas deja tāpat kā “Plaukstiņpolka” vai “Tūdaliņ, tagadiņ”, kas nāk no neatminamiem laikiem. Pazīstot mūsu tautas mentalitāti, esmu tās radījis it kā neapzināti.”
“Apzināti, apzināti,” vīra teikto pielabo V.Ozola dzīvesdraugs Vera. Abiem tuvojas 55. kāzu jubileja. Būtībā viņi abi arī ir horeogrāfi, deju skolotāji. Vera labi zina, kā Vilis strādā. Ar Veru Jelgavas dzīvoklī, ģimenes dārzā Svētes krastā parasti izmēģināti deju partneru satvērieni un citi topošā danča momenti. Tas jau nevarēja sanākt neapzināti. Bet vai Vera nav palikusi lielā deju ķēniņa ēnā? Šoreiz domu pielabo Vilis: “Ēnā – nē, bet vienmēr blakus. Savas dejas esmu rakstījis es pats, Vera gatavoja savējās, ko viņa iestudēja ar bērnu un skolēnu deju kolektīviem, savulaik bija Jelgavas rajona skolēnu deju svētku virsvadītāja.”
Vera nāk no Latgales, viņā ir kaut kas no poļu mentalitātes. Abi 1952. gada decembrī satikās Jelgavā, uz kurieni viņa pēc Rīgas Pedagoģiskā institūta beigšanas bija norīkota strādāt. “Ja manā dzīvē nebūtu Veras, es diez vai būtu kļuvis par deju ķēniņu,” atzīst Vilis. Turklāt dejo visa Ozolu dzimta, un vecākais dēls Uldis šogad atkal būs Vispārējo latviešu deju svētku virsvadītājs.
Bailes visam mūžam
Taču piecdesmito gadu sākums šai dzimtai tāpat kā daudziem tautiešiem bija dramatisks. “Es izstāstīšu gadījumu, kas varēja būt liktenīgs manā dzīvē,” saka Vera. “Rīgas Pedagoģiskajā institūtā studēju ģeogrāfiju. Patika arī vēsture, bet laiki bija nestabili, un ģeogrāfija šķita tālāka no politikas. Ar mācībām veicās labi, saņēmu teicamnieka stipendiju. Taču ar to iztikt nevarēju un otrajā maiņā piestrādāju kādā Rīgas skolā. Ar manu darbu kolēģi un bērnu vecāki bija apmierināti, un, kad tuvojās studiju nobeigums, institūtam tika nosūtīta vēstule ar lūgumu pēc beigšanas mani norīkot uz šo skolu. Sadales komisijā bija kāda stingra dāma, viņa toreiz pateica: “Nē, mēs jūs norīkojām uz Jelgavu – uz pedagoģisko skolu.” Ko es tirināšos?! Nebija tie laiki. Tad uzreiz asā dāma pajautāja: “Bet kur ir jūsu vecāki?” Es pārbijos un apstulbu, nevarēju parunāt. Ja viņa zinātu, ka mans tēvs, Latvijas laika Ludzas apriņķa kārtībnieks, 1947. gadā bija notiesāts par dzimtenes nodevību uz 25 gadiem, visai manai pedagoga karjerai būtu krusts pāri. Labākajā gadījumā tiktu nosūtīta uz kādu nomaļu lauku skolu, ne jau uz pedagogu kalvi Jelgavā. Tajā liktenīgajā brīdī man blakus bija dekāne, kas tūlīt reaģēja. “Viņa dzīvo ar māti,” labvēle paskaidroja, un vairāk jautājumu nebija. Taču šīs bailes no okupācijas varas kalpiem mani pavadīja visu mūžu. 1952. gadā pēc kādas pārbaudes Jelgavas Skolotāju institūtā pazuda jauna vēstures skolotāja Vanaga. Pazuda, un viss. Stundās bērniem vajadzēja runāt tā, lai neviens vārds nevērstos pret mums uzspiesto varu. Vienīgi dejā tolaik sabiedrībā varēji izpaust savu atjautību, radošo garu.”
Bēniņos ir vieta dejai
Par deju radīšanu V.Ozols stāsta labprāt. Slavenais “Klabdancis” tapis pāris stundās svētdienas rītā Madonā. Tolaik septiņdesmitajos gados šajā pilsētā senioru deju kopu vadījusi Dzidra Rubene. Viņai bijis ļoti smalks senioru deju kolektīvs (“Vidzeme ir mūsu kultūras citadele, jo no turienes 1949. gadā mazāk izveda saimniekus,” paskaidro Ozola kungs).
Madonieši uz savu roku algojuši vadošos horeogrāfus, lai reizēm atbrauc iestudēt dejas. Toreiz koncerta programmai pietrūcis viena danča. Tad V.Ozols paņēmis un uzrakstījis. Ministra Raimonda Paula vēlāk likvidētajam profesionālajam latviešu tautas deju ansamblim “Daile” pasūtīto “Sader liepa ar ozolu” horeogrāfs “mocījis” trīs mēnešus, taču tautā tā aizgājusi mazāk. Pirms gadiem trīsdesmit “Kas tur skan?” tapusi Jelgavas slimnīcas bēniņos. Vilis toreiz ārstējies, taču staigāt varējis. Tā viņš caur neaizslēgtajām durvīm nonācis bēniņos, kur bijis brīvs samērā liels laukums. Tad pa diagonāli un visādi citādi varēja izsoļot “Kas tur skan, kas tur zvana. Pār deviņi novadiņi”. Deju ķēņiņš stāstot šo soļošanu atkārto. Grūti iedomāties, ka tev priekšā ir gandrīz astoņdesmit piecus gadus vecs vīrs. Patlaban gan viņš deju horeogrāfijas neraksta. Pēdējā tapusi 2003. gada svētkiem. Taču viņam ir kāda iecere. Nepārspētais latviešu deju mūzikas autors un apdarinātājs novadnieks Gunārs Ordelovskis savulaik lauku kapelai sacerēja mūziku “Zaļumballe Valgundē”. Kaut mūsdienās atzīstami darbojas daudz jaunu horeogrāfu, savam dzimtajam pagastam veltīto skaņdarbu iedzīvināt dejā V.Ozols gribētu pats.
***
Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku repertuārā iekļautās Viļa Ozola horeogrāfijas:
V svētki, 1965. gads
“Skataties, jauni ļaudis!” (Rūdolfa Šteina mūzika)
VI svētki, 1970. gads
“Svinīgais solis” (Arvīda Žilinska mūzika)
“Atvasara” (R.Šteina muzikālā apdare)
“Klabdancis” (R.Šteina mūzika)
“Dzintarkrasta puiši” (A.Žilinska mūzika)
VIII svētki, 1980. gads
“Atvasara” (R.Šteina muzikālā apdare)
“Klabdancis” (R.Šteina mūzika)
“Atvadu kadriļa” (V.Sama mūzika)
IX svētki, 1985. gads
“Dzintarkrasta puiši” (A.Žilinska mūzika)
“Spīdēj” mēness” (krievu deja)
“Lecamdancis” (R.Šteina mūzika)
X svētki, 1990. gads
“Jumja ķeršana” (Gunāra Ordelovska muzikālā apdare)
“Spriguļu sišana” (G.Ordelovska muzikālā apdare)
“Kad rudzus pļauj” (G.Ordelovska muzikālā apdare)
XI svētki, 1993. gads
“Lielas mucas, mazas mucas” (Harija Millera muzikālā apdare)
“Apīnītis” (R.Šteina un tautas mūzika)
XII svētki, 1998. gads
“Kupleju dancis” (Ādolfa Alunāna kupleju melodijas)
“Garā sieva” (Raita Ašmaņa muzikālā apdare)
“Beķer cepti kliņģerīši (R.Ašmaņa muzikālā apdare)
“Jāņu diena” (Valda Muktupāvela muzikālā apdare)
“Rīgai 800” svētki, 2001. gads
“Klabdancis” (R.Šteina mūzika)
XIV svētki, 2008. gads
“Visi saka” (Ilgas Reiznieces mūzika)
“Lielas mucas, mazas mucas” (H.Millera muzikālā apdare)
“Klabdancis” (R.Šteina mūzika)
“Jāņu diena” (V.Muktupāvela muzikālā apdare)
“Kas tur skan?” (V.Ozola paša mūzika)
“Spriguļu sišana” (ritmiska kompozīcija bez mūzikas)
