No vienas puses, koncerts «Brokastis četratā» bija domāts atpūtai (Astors Pjacolla) un šķiet, ka šo mērķi attaisnoja, no otras puses, tā kā brokastis mēdz būt sātīgas (šoreiz piesātinātas), tas prasīja zināmu iedziļināšanos un piepūli.
No vienas puses, koncerts “Brokastis četratā” bija domāts atpūtai (Astors Pjacolla) un šķiet, ka šo mērķi attaisnoja, no otras puses, tā kā brokastis mēdz būt sātīgas (šoreiz piesātinātas), tas prasīja zināmu iedziļināšanos un piepūli (Anitra Tumševica, Andis Klučnieks, Līga Celma). Visi izskanējušie opusi ietvēra akadēmiskās un alternatīvās mūzikas sintēzi.
Koncertu ievadīja gan iepriekš nepieteikts darbs – Georga Frīdriha Hendeļa “Šēbas ķēniņienes ierašanās” ar teatrālu ansambļa dalībnieku – A.Klučnieks (flauta), Mārtiņš Zilberts (klavieres), Jānis Stafeckis (kontrabass), Aivars Krastiņš (sitaminstrumenti) – uznācienu uz skatuves. Šī sasaukšanās ar baroka mūzikas lielmeistara skaņurakstu aicināja domāt par muzicēšanas formām, kas arī baroka un vēlāk klasicisma laikmetā nebija viennozīmīgas, bieži tām tika atvēlēta izklaides loma. Vai kaut kas no šīm formām neatjaunojas arī mūsdienās, protams, daudzkārt mainītā veidolā? Stilu saplūsme, manuprāt, raksturo pasaulē milzīgu popularitāti guvušā A.Pjacollas daiļradi. Līdztekus iezīmīgajiem tango ritmiem saista melodiju daiļums, plašā elpa (līdzīgi kā Sergejam Rahmaņinovam), dejas poetizācija. Nevar nepieminēt savdabīgo aranžējumu – tā “Bordelī – 1900” gaumīgs izskanēja flautas solo. Skumju hromatismu caurvīta bija “Cafe – 1930” pamattēma. Bet… cik skercozi, draiski un azartiski iesākās “Nightclub – 1960”, tik dramatisks tematisms kļuva tālākā attīstībā. Melodiju bagātībā žilbinošs bija asi kaismīgais “Libertango” (rets kontrabasa solo kādā epizodē (J.Stafeckis)). Klavieru partija M.Zilberta sniegumā šā tango atskaņojumā izpildīta no galvas. Ne tikai A.Pjacollas kompozīcijas, visa koncerta programma kopumā izskanēja atraisīti, kompakti, apliecinot labu spēles meistarību. Ir visai interesanti, ka viena aktīvā apritē esoša komponiste (Gundega Šmite) raksta par otras autores darbu (A.Tumševica “Maskas”). Lai vai kā – intriģējoši! Dzirdētais pārsteidza prognozēto ne tikai ar smalkajām pārveidēm: Igora Stravinska “Petruška”, Žorža Bizē “Karmena” (Habanēra asas, groteskas kontrabasa replikas) un Jāņa Petraškēviča pretstatījumu, G.Šmites un franču šansonu rotaļā, bet “Masku” izskaņā skarot arī Pētera Plakida mūziku. Visa šī spēle mazliet asociējas ar nelielu muzikālu pastaigu 20. gadsimta raksturu galerijā, neizslēdzot galveno ietekmes jomu – I.Stravinski. Manuprāt, A.Tumševicai piemīt reta spēja iztēlot un māka īpatni realizēt, apliecinot prasmi valdīt pār 20. gadsimta sakņurakstiem. Labas brokastis! Ar laikmetīgu pieskārienu, gan citādi tonēta A.Klučnieka mūzika. Vien norādes – bagatele, bolero, blūzs – ir saite ar akadēmisko, šis skaņuraksts veidojās improvizatoriskā brīvībā, iezīmējot īpatnējas krāsas, piemēram, ar reti dzirdamo alta flautu. (Bet tas saprotams, jo A.Klučnieka interešu lokā ir šis instruments. Manuprāt, latviešu mūzikā ienāk mūziķu paaudze, kam kompozīcija ir viena no nodarbēm, tas apsveicami, jo ir pavisam cits skats mūzikas sacerēšanā.) Viegli, neitrāli, mazliet iezīmējot Djūka Ellingtona “Karavānas” kontūras, raisījās L.Celmas “Arbūza sēkliņas” (otrās redakcijas pirmatskaņojums). Muzikālās “brokastis” četratā vairs nav ne barokālu ansambļu, ne Haidna kvartetu, ne Lusjē trio džeziskajā skandējumā. Veidojas pavisam cits modelis, rosinot domāt un atpūsties, dāvājot daudzveidīgus instrumentālus sastāvus. Vienīgi – vai starp skaņdarbiem neiederētos arī programmas pieteikumi (lai arī bija drukātas programmiņas)?
