Viņas vadītās folkloras kopas «Dimzēns» un «Zemgaļi», kā arī citi, kas Veltu Leju zina kā rūpīgu folkloras kopēju un aizrautīgu popularizētāju, sestdien viņu sveiks 50 gadu jubilejā, kam veltīts radošā darba vakars kultūras namā pulksten 15.
Viņas vadītās folkloras kopas “Dimzēns” un “Zemgaļi”, kā arī citi, kas Veltu Leju zina kā rūpīgu folkloras kopēju un aizrautīgu popularizētāju, sestdien viņu sveiks 50 gadu jubilejā, kam veltīts radošā darba vakars kultūras namā pulksten 15.
Tautasdziesmu klasisko repertuāru Velta bērnībā dzirdējusi no vecmāmiņas, bet tuvākas attiecības ar folkloru un tās vākšanu sākās, kad, pabeigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un strādādama savā – dekoratores – specialitātē, kā pati atceras, ar kursabiedru, draugu un radu starpniecību astoņdesmito gadu sākumā sapazinās un iesaistījās folkloras draugu kopā “Skandinieki” – kopā ar ne vienu vien mūsdienās ne tikai pēc darbošanās tautas mūzikā pazīstamu cilvēku. “Sirsnīgs mīļš cilvēks, kas neko nepaģēr, nemaz nav egoistisks, bet domā par citiem,” tā jubilāri tajos laikos raksturo tagadējā “Iļģu” mūziķe, toreiz arī “Skandinieku” dalībniece Ilga Reizniece. Un ir priecīga, dzirdot, ka, laikam ejot, galvenās īpašības jau nemainās un līdzīgi Veltu raksturotu gan pašreizējie “Dimzēna” dalībnieki, gan citi, kam, kā šo rindu autoram, iznācis būt folkloras kopas mēģinājumos un kopā doties koncertbraucienos.
Astoņdesmitajos, kad folkloristiem varas iestāžu acīs bija disidentiska slava, domāšana par citiem lika Veltai uzņemties pirmās folkloras kopas – “Saviešu” – vadību grūtā brīdī, kad, “stūra mājas” iespaidota, no kolektīvā atteicās “lietišķā skola”. Turpmākos gadus folkloras kopas mītnes vietas bija visneierastākās – no muzeja izstāžu zāles līdz pusslepeniem pagrabiem, kuru izmantošanu šādā nolūkā nebūtu labi atklāt. Laikā, kad “Savieši” pulcējās mājā Vecrīgas sirdī pretī Doma baznīcai, šaurā istabiņā, kur par dejošanu nebija ko domāt, vadītājai radās ideja problēmu atrisināt, organizējot sarīkojumus savā bijušajā darbavietā VEF Kultūras pilī. Dzima danču vakari – regulāras saiešanas, kurās var piedalīties ikviens – folkloras popularizēšanas forma, kam mūsu jubilāre varētu būt pirmatklājēja, katrā ziņā neko līdzīgu sakās citur tolaik neesam dzirdējusi.
1993. gadā, kad dzīvesvietas maiņas dēļ bez līdera palika folkloras kopa Jelgavā, jaunuzaicinātā vadītāja izlēma sākt visu no pašiem pamatiem. “Ielikām avīzē sludinājumu, ka taisām jaunu ansambli. Pieteicās jau, protams, daudzi tie paši, kas bija darbojušies iepriekšējā kolektīvā, un varbūt izklausās drusku tā kā patmīlīgi – gribēt visu jaunu un savu –, bet domāju, tā bija labāk.” Nav pamata to apšaubīt, ņemot vērā, ka “Dimzēns” pilnasinīgas koncertdzīves, folkloras kopšanas aktivitātes, prasmīguma un rūpīguma dēļ droši ieskaitāms Latvijas folkloras kopu ziedā. Ļoti svarīgi ir arī tas, ka kolektīvā veiksmīgi ienāk jaunā paaudze. Velta īpaši lepojas ar Inesi Mičuli, kas studē etnomuzikoloģiju Mūzikas akadēmijā, un atzīst: ja izdodas bērnam vai jaunietim pavērt durvis uz tautas mūzikas pasauli, ieinteresēt, mazpamazām iedrošināt uzstāties citu priekšā… redzot, kā viņš no tā gūst prieku, aizkustinājums esot licis pat apraudāties koncertzālē, un šis pārdzīvojums laikam ir lielākā balva par padarīto. Kā citu piemēru jubilāre min Līvbērzes “Zemgaļu” vadības pārņemšanu no Ritas Harlinskas. Pieredzējušo dalībnieču kodols kolektīvā ir saglabājies, bet paaudžu maiņa nenotiek.
“Kopš “Skandiniekiem” neko kopā neesam darījušas, un Veltiņu zinu pēc viņas audzēkņiem,” teic I.Reizniece, kā bērnu un jauniešu folkloras festivāla “Pulkā eimu, pulkā teku” ilggadēja žūrijas dalībniece atzīstot – jauno jelgavnieku labā sagatavotība liecina par V.Leju kā spēcīgu, ieinteresēt, aizraut spējīgu vadītāju un “Dimzēnu” kā vienu no labākajiem ansambļiem Latvijā.
