Ikvienas valsts jebkurai likumdošanas normai jāatbilst tās pamatlikumam – konstitūcijai. Tā ir valsts mugurkauls, «alfa un omega».
Ikvienas valsts jebkurai likumdošanas normai jāatbilst tās pamatlikumam – konstitūcijai. Tā ir valsts mugurkauls, “alfa un omega”. Latvijā likumdošanas aktu atbilstību mūsu konstitūcijai – Satversmei – vērtē Satversmes tiesa. Tāpēc arī tā bija pēdējā instance, kurā tiek skatīts jau gadiem ilgi sabiedrībā apspriestais Latvijas un Krievijas robežlīguma jautājums.
Par to runāts tik daudz, ka jāpiekrīt – pavasarī mūsu Ministru prezidenta Aigara Kalvīša un viņa Krievijas kolēģa Mihaila Fradkova parakstītā robežlīguma tiesiskuma lietā vienreiz bija jāpieliek punkts. Pareizāk būtu gan teikt, ka pats robežlīgums ar kaimiņvalsti un tā parakstīšanas nepieciešamība atjaunotajā Latvijas valstī nekad nav apšaubīta. Tas piederas pie normālām un konstruktīvām kaimiņattiecībām. Šķēpi lauzti vienīgi jautājumā par Abrenes apriņķi, kas Latvijas okupācijas un Otrā pasaules kara rezultātā nonāca Krievijas sastāvā. Nu jau kā Pitalovas rajons.
Pēc abu valstu valdību vadītāju robežlīguma parakstīšanas tas ratificēts parlamentos un to parakstījuši arī abu valstu prezidenti. Vien palicis noslēguma akords – apmaiņa ar ratifikācijas rakstiem. Jau aprīlī, drīz pēc dokumenta parakstīšanas, tiesa ierosināja lietu par robežlīguma atbilstību Satversmes 3. pantam, kas noteic, ka Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Vēlāk pēc 21 Saeimas TB/LNNK un “Jaunā laika” deputāta iesnieguma tā ierosināja vēl vienu lietu, Satversmes 3. pantu papildinot ar lūgumu papildus izvērtēt likumu, ar kuru Saeima pilnvaroja Ministru kabinetu līgumu parafēt, un atbilstību 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijai. Abas lietas tika apvienotas vienā, un vakar tiesa atzina, ka šā gada martā parakstītais Latvijas un Krievijas robežlīgums, kas paredz agrākā Latvijas Abrenes apriņķa iekļaušanu Krievijas Federācijā, atbilst Satversmes 3. pantam.
Līdz ar šādu atzinumu var uzskatīt, ka jautājumam, vismaz no juridiskā viedokļa, pielikts punkts. Interesanti būs iepazīties ar Satversmes tiesas argumentāciju, izskatot visus lietai pievienotos materiālus. Un, ticamākais, tieši šajā jautājumā sagaidāms visinteresantākais – kā politiķi un juristi komentēs tiesas atzinumu. Gan to atbalstot, gan kritizējot. Domājams, kritizētāju asu reakciju izraisīs, pirmkārt, atzinums, ka savulaik Abrenes apriņķis Latvijas īpašumā nonāca nevis kā vēsturiska teritorija, bet gan realizējot mūsu ekonomiskās vajadzības. Tiešām interesanti būs uzzināt, kas tiesai ļāva izdarīt šādu secinājumu. Tikpat saistoši būs iepazīties ar tiesas mūsu valsts vēstures juridisko vērtējumu, jo vēsturnieku interpretācija ir viens, bet juridiski formulējumi par Latvijas okupāciju un aneksiju – pavisam kas cits. Kā precedentu tos var izmantot, risinot tālākos jautājumus attiecībā uz Latvijas un Austrumeiropas vēstures sarežģītāko posmu starptautisku izvērtējumu.
Patlaban svarīgākais ir tas, ka vismaz no Latvijas puses izdarīts maksimāli iespējamais, lai jautājumam pieliktu lielu un apaļu punktu. Vismaz nu ir paredzēts, ka jau decembrī ar ratifikācijas rakstiem apmainīsies abu valstu ārlietu ministri, kuru tikšanās plānota Rīgā. Viena neliela mūsu valsts vēstures Rubikonas tērcīte nu pārieta. Atliek tikpat konstruktīvi pāriet pārējās.
