Reiz kādā ķēniņvalstī bija sasirgusi princese.
Reiz kādā ķēniņvalstī bija sasirgusi princese. Zāles nav līdzējušas, līdz beidzot atradies kāds zintnieks, kurš pateicis, ka ķēniņmeita kļūs vesela, ja uzvilks laimīga cilvēka kreklu. Ķēniņš nu pilī ķēries pie saviem tuvākajiem, lai velk nost kreklus. Taču izrādījās, ka neviens no pils iemītniekiem neuzskatīja sevi par laimīgu. Beidzot karakalpi atrada laukā strādājam kādu zemnieku, kurš teica, ka ir laimīgs. Piesteidzās pats ķēniņš un, uzklausījis zemnieka stāstu, viņam pavēlēja: “Labi, dod šurp kreklu!” Laimīgais vīrs atbildēja: “Man nav.” Šī pasaka atausa atmiņā, kad biju iegriezies tepat Svētes ielā kādā mazā veikaliņā “Indija tev” pie tā īpašnieka Māra Stepiņa.
Viņš ir dzimis un līdz sešpadsmit gadiem audzis Jelgavā. Te arī trīsdesmit piecu gadu vecumā atgriezies, veido ģimeni un apzinīgi turpina savu garīgo izaugsmi. Māris ir diplomēts mēbeļu galdnieks un ar koka darbiem pelnījis naudu Anglijā, Norvēģijā, arī Maskavā, kur, piemēram, turīgie krievi dāsni maksāja par iekšdarbiem sporta jahtās, kas tika pārtaisītas par kruīza. Norvēģijā savukārt 98 procenti ēku ir no koka, un ik pēc pieciem gadiem norvēģis savu māju no jauna apšuj ar dēļiem. Ja kaimiņš to izdarījis, tad kavēties nevar ne mirkli. Kur vēl labāks darba lauks namdarim un galdniekam! Taču Mārim šie peļņā braucieni tomēr nedeva meklēto dvēseles mieru. Tā šopavasar viņš pirmo reizi devās uz Indiju, par kuru tagad var stāstīt ilgi.
Kas meklē, tas nonāk Indijā
“Man Kristus ir augstākais, lielākais skolotājs uz Zemes, bet jebkura reliģija vai mācība, kur kaut viens cilvēks ieguvis sirdsmieru un apgaismību, manuprāt, ir nenoliedzama. Es vēlētos iziet no tā līmeņa, kur mēs dzīvojam svārstībās labs/ļauns, patīkams/nepatīkams. Gribu nokļūt tajā stāvoklī, kur nevis prāts tevi uzrunā, bet tu uzrunā prātu no savas dziļākās apziņas viedokļa,” saka Māris. Pēc pavasara brauciena tūristu grupā viņš jau uz savu roku vēlreiz atgriezās Indijā, janvārī paredzēts trešais brauciens.
Māra dzīvesdraudzene Evija pirmajos divos Indijas ceļojumos līdzi nebrauca, palika mājās pie dēla. Taču arī viņa tolaik jutusi, ka kaut kas svarīgs abu dzīvē ir mainījies, ka Māris atradis to, ko ilgi meklējis. Evija ir vidzemniece, nāk no daudzbērnu ģimenes. Izmācījusies par pavāri, taču desmit gadu nostrādājusi tirdzniecībā. Iepriekšējā darbavieta – bērnus attīstošo rotaļlietu interneta veikals. Evija saka: “Līdz šim mums katram bijis savs darbs. Beidzamajā darbavietā strādājot, sapratu, ka pietiek kalpot citiem. Vajag pašam uzņemties atbildību un risku un attīstīt kaut ko savu. Desmit tirdzniecībā pavadītajos gados krāto zināšanu un saprašanas vajadzētu pietikt.” Veikalā “Indija tev” Māris un Evija ir savienojuši sev patīkamo ar lietderīgo – maizes darbu ar vēlēšanos izzināt šo valsti.
Ieejot veikaliņā, aizsvīst brilles. Tur nav ventilēts tirdzniecības centrs, bet gan pagrabstāvs, kurā pavadīt visu dienu varbūt pat nav īsti veselīgi. Bet, no otras puses, spēcīga ventilācijas vilkme aizrautu skurstenī vīraka smaržu, kas kopā ar klusu mūziku tur iedarbojas nomierinoši un patīkami. Kas labāks? Ej nu sazini! Pircēju pirmajā darbības mēnesī nav tik daudz, lai segtu īres un komunālos maksājumus. Taču Māris un Evija ir optimisti. “Būt uzņēmējam, mūsuprāt, nav grūti. Cilvēkam jebkas būs grūts, ja viņš ar šo domu sāk kaut ko darīt. Darbs jāveic viegli, nevis jāvelk aiz sevis kā krusts,” saka Evija. Māris apzinās, ka šādā biznesā nepienāks brīdis, kad kabatas būs pilnas ar naudu. Tās viņam vajag tik daudz, lai uzturētu ģimeni un aizbrauktu uz Indiju, tātad arī pēc precēm. Daudzi garāmgājēji ir savu rūpju pārņemti, Indija tiem varētu asociēties ar nabadzību, netīrību. Taču abi uzņēmēji cer, ka viņu atvestās, garā brīvu cilvēku smalki pagatavotās rotaslietas kādam Jelgavā noderēs.
Pa kalniem uz autobusa jumta
Ielidojot Deli, cilvēks nonāk multinacionālā pilsētā. Daudz ārzemnieku – angļi, ebreji un citas tautas. Katram, kurš vēlas, lidostā tiek uzkārtas kaklā dzeltenas krelles – saules simbols. Māris ar ceļotāju grupu galvaspilsētā nepalika, bet ar autobusu devās uz Vrindavānu, kas pēc svētajiem rakstiem ir Krišnas dzimtene. Vietām kalnu ceļi bija tik šauri un vijās gar pašu bezdibeni. Daži tūristi nogūlās uz grīdas un lūdza Dievu, citi turpretī palūdza atļauju uzkāpt uz autobusa jumta. Šāda pasažieru braukšana Indijā ir parasta lieta. Tādējādi daudz iespaidīgāk iespējams vērot panorāmu un, skatoties lejup pa nogāzi, ķert adrenalīnu. Kādi Indijā autobraucējiem mēdz būt sodi? Māris to ir mēģinājis noskaidrot. Braukšana dzērumā atkrīt, jo šajā zemē alkoholu, arī gaļu lieto ļoti maz. Deli mēdzot sodīt par runāšanu pie stūres pa mobilo telefonu. Taču ārpus lielpilsētām cilvēkiem to nav, arī pulkstenis mēdz būt diviem no simta. Cilvēki ir brīvi savos uzskatos. Māris secina, ka indieši cītīgi strādā, taču to dara it kā tāpat vien, nevis, lai nopelnītu. Ja sarunāta tikšanās, indietis atnāks, taču nav nekā tāda, ko nevarētu atlikt. Tajā pašā laikā rūpes par bērniem un vecākiem ir augstā godā. Vēl ir īpaši cilvēki, ko vecās grāmatās sauc par faķīriem, bet Māris – par atbrīvotajiem cilvēkiem jeb svētajiem. Viņi oranžās drēbēs vientuļi staigā pa pilsētu, neapgroza naudu un pārtiek no tā, ko ziedotāji saliek kaklā pakārtajā trauciņā. Varbūt kādam liktos, ka tie ir kaut kas līdzīgs mūsu “bomžiem”, taču būtībā šāds cilvēks ir brīvs no iekārēm un vajadzībām, kas var iedzīt arī postā.
Ir labi šeit un tagad
Prognozē, ka drīz iedzīvotāju skaita ziņā Indija pārsniegs Ķīnu. Tā ir zeme, kur vienmēr jūt elpu pakausī. Māris to apstiprina: “Šajā zemē tu vienmēr esi cilvēku ieskauts, gandrīz kā Rīgas Centrāltirgū. Taču atšķirībā no mūsu tirgus tur viss ir salīdzinoši mierīgāk un drošāk. Ja sākumā turi savu maku un somu, tad drīz vien saproti, ka tas nav vajadzīgs. Tavu mantu neviens neiekāro, un tu vari tajā pūlī iet brīvi. Stingras pārbaudes, līdzīgas kā lidostā, ir svētvietās, pie kultūras pieminekļiem. Globālie terorisma draudi tomēr ir manāmi. Saistībā ar zādzībām Indijā jāuzmanās no mērkaķiem. Tie tāpat kā govis ir svēto dzīvnieku statusā. Salasījušies komandā pa trīs vai četriem, tie spēj atspiest viesnīcas numuriņa durvis (tās Indijā nemēdz būt aizslēgtas), kur tad ķer un grābj visu ēdamo un spīdīgo, – saliek uz rokas kā malkas klēpi un ir prom. Spējā lēcienā dzīvnieks var noraut tūristam no deguna brilles, lai pēc tam, sēžot kokā, pārlauztu un nomestu zemē. Dažās vietās tūristiem pārdod riekstu vai zirņu tūtas, ar kurām no mērkaķiem var atpirkties.”
Klausoties Māra stāstos par Indiju, jūtams, ka viņš ir daudz lasījis, domājis un ar prieku veic savu izvēlēto darbu. Vismaz šodien un tagad tā noteikti ir. Protams, būs arī problēmas, bet, pēc Māra pārliecības, cilvēkam tās tiek dotas, lai augtu.
