Politiskā lauka notikumu vērotāji un pētnieki regulāri norādījuši uz partiju labprātīgo ļaušanos naudīgu šeftmaņu skavām, pieņemot ievērojamas naudas summas ziedojumu veidā un slēdzot kompromisu ar sirdsapziņas atliekām.
Politiskā lauka notikumu vērotāji un pētnieki regulāri norādījuši uz partiju labprātīgo ļaušanos naudīgu šeftmaņu skavām, pieņemot ievērojamas naudas summas ziedojumu veidā un slēdzot kompromisu ar sirdsapziņas atliekām, īsā pavadā ganoties politiskajā pļavā. Ziedojumu limitu līdz šim veiksmīgi izdevies apiet, iedodot rokās partiju kasēs ieskaitāmus tūkstošus formāli bada maizē dzīvojošiem cilvēkiem, savukārt tēriņu griestus nojaukt līdzējuši suņa uzticības vērtu “trešo personu” finansēti pozitīvisma seriāli. Ko tur vēl teikt par veiksmīgi paslēptajām melnajām kasītēm, par ko politikāņu kungi gatavi runāt vien neformālā gaisotnē ar simts gramiem stimulam vai bez tā?
Apzinoties politisko partiju atkarību no lieluzņēmēju finanšu adatas, atsevišķu nevalstisko organizāciju pētnieki kā vienu no rehabilitācijas risinājumiem piedāvājuši ieviest citās Austrumeiropas valstīs jau ierasto sistēmu – finansēt politiskās partijas no valsts budžeta līdzekļiem. Kā viens no Latvijas situācijai optimāliem risinājumiem piedāvāts īstenot kārtību, kad pie valsts finanšu “pīrāga” tiek tās partijas, kas vēlēšanās izpelnījušās vismaz divus procentus elektorāta atbalsta, attiecīgi no nodokļu maksātāju naudas saņemot papildinājumu 30 – 40 procentu apmērā no ziedotajām summām. Ņemot par atskaites punktu 9. Saeimas vēlēšanas, kārtējā “politiskā cikla” – četru gadu – laikā šāds mehānisms valsts makam izmaksātu “nieka” 4 – 5 miljonus latu, kas aptuveni atbilst mazpilsētiņas gada budžetam. Toties šādā sistēmā “aiz borta” paliktu visas ārpus parlamenta esošās un tikko kā dibinātās partijas, bet, ņemot vērā ierastos politisko reklāmu tēriņus, valsts naudas “piemetums” šķiet, atklāti sakot, smieklīgs un maznozīmīgs.
Kā būtisks arguments tiek minēta citzemju pieredze, kad valsts politiskajām partijām piešķir līdzekļus noteiktiem mērķiem, vai tā būtu biroju uzturēšana vai reklāmu apmaksa. Latvijas gadījumā pārāk skeptiski uz šādu kārtību liek skatīties zemā politiskā kultūra un “shēmotāju” izveicība. Redzot juridisko nianšu sprunguļus tiesiskās sistēmas riteņos, kas ievērojami apgrūtina “pārtērētāju” saukšanu pie atbildības, un apzinoties, ka valsts finansējums partijām nekad nebūs simtprocentīgs, labākajā gadījumā iespējams pretendēt vien uz mahināciju īpatsvara samazināšanos.
Par reālu lieltērētāju apkarošanas alternatīvu pašlaik faktiski uzskatāms drakonisks prettrieciens finanšu patvaļai, piemēram, likumā par šādiem pārkāpumiem paredzot bargus kriminālsodus, līdz pat partijas likvidēšanai. Teorētiski varam iet arī Lielbritānijas ceļu, kur politiskā reklāma raidorganizācijās ir aizliegta vispār, bet valsts piešķir līdzekļus politisko pētījumu tēriņu segšanai un informatīvi popularizējošu laukumu apmaksai drukātajos izdevumos. Latvijā pēc analoģijas var piešķirt noteiktas summas programmu bukletu drukāšanai, ko izdalīt saviem piekritējiem, un par biedru naudu atļaut uzturēt mājas lapas internetā. Un viss, te arī politiskā reklāma beigtos.
Tomēr pamatots “jumta jautājums” šajā situācijā ir – kā šos mērus īstenot, ja pie politiskās siles lielākā teikšana ir tiem, kas nekad nav smādējuši dažādas finanšu “shēmas” un “pozitīvisma kampaņas”. Pašlaik, kad partiju stutēšanu ar valsts līdzekļiem atbalsta tikai aptuveni 15 procentu sabiedrības, maz ticams, ka veiklie darboņi vēlēsies par simbolisku valsts “pienesumu” partiju kasēm upurēt gan ierastos ienākumus, gan reitingus. Vismaz pašlaik grūti saskatīt nopietnu politisko spēku, kas būtu gatavs izvērst bezkompromisa cīņu pret finanšu “benderiem”, tā ka varam vien zīlēt vecos biļetenos, cik ilgi vēl politiski daudzkrāsainais atkarīgo pūlis ļausies sēdināšanai uz naudasmaisu adatas.
