Pēdējās dienās mūsu mediju vidē atgadījušies divi nopietni notikumi un kārtējo reizi par sevi atgādinājusi viena liela problēma. Pirmais – Latvijas Republikā informācijas līdzekļos tiek īstenota cenzūra.
Pēdējās dienās mūsu mediju vidē atgadījušies divi nopietni notikumi un kārtējo reizi par sevi atgādinājusi viena liela problēma. Pirmais – Latvijas Republikā informācijas līdzekļos tiek īstenota cenzūra. Turklāt to realizē valsts struktūras. To pierādīja sestdien televīzijā nedemonstrētā franču kinematogrāfistu dokumentālā filma par Krievijas prezidenta Vladimira Putina ceļu no čekista līdz valsts pirmajai personai. Pašlaik notikumu ķēde tiek secīgi šķetināta. Tajā pašā laikā skaidrs – valsts amatpersonas ES un NATO dalībvalsti parādījušas kā Krievijas vasali un guberņu (Ļifļaņģija). Ja tomēr esam suverēni lemt savās mājās, godu var vienīgi atjaunot, publiski nosaucot visas iesaistītās personas un organizācijas. Ja tie ir vadītāji, jālemj par viņu atbrīvošanu no amata par Satversmē garantētās vārda brīvības ierobežošanu.
Otrs notikums ir plašsaziņas līdzekļiem daudz labvēlīgāks – Augstākās tiesas Senāts atcēla spriedumus, ar kuriem “Neatkarīgās Rīta Avīzes” žurnālists Uldis Dreiblats sodīts par tiesas lēmuma nepildīšanu, neatklājot savus informācijas avotus. Vienlaicīgi izbeigts kriminālprocess. Iepriekš viņš saņēma sodu par to, ka neatklāja publiskoto telefonsarunu informācijas avotu (pēc tām var saprast, kuras partijas rīcībā ir “melnā kase”). Šī ziņa skaidri norāda likumīgās tiesības žurnālista saskarsmē ar saviem informācijas avotiem.
Latvijas Žurnālistu savienība saistībā ar minētajiem notikumiem līdz šim nav uzskatījusi par vajadzīgu izteikt savu viedokli nedz par žurnālista tiesību ierobežošanu, nedz brīdinājusi par cenzūras atdzimšanu mūsu valstī. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka organizācija, kurai vajadzētu pārstāvēt medijos strādājošos, pastāv vienīgi “uz papīra”. Tā joprojām ir neatrisināta problēma.
