Pēdējā laikā nākas biežāk braukt ar vilcienu.
Pēdējā laikā nākas biežāk braukt ar vilcienu. Te ir gan labās, gan sliktās puses. Piemēram, var mierīgi palasīt, skatīties pa logu un pārdomāt dienas notikumus, bet reiz negribot biju lieciniece ģimenes strīdam.
Tas bija darba dienas vakars, un cilvēki atgriezās mājās no darba. Toreiz strīdā iesaistījās trīs cilvēki – sieva, vīrs un kāda trešā persona, pieļauju, kāds ģimenes loceklis. Tā spriežu tādēļ, ka viņš rādījās labi informēts par ģimenes attiecībām un aktīvi iesaistījās notikumos. Strīds norisinājās krievu valodā, kas bagāta dažādiem stipriem izteicieniem. Notikumos vēros kā saistošā TV seriālā. Tiesa gan, ja būtu TV, varētu paņemt pulti, pārslēgt kanālu un skatīties citu pārraidi, bet šoreiz – nekā.
Strīds notika tik augstos toņos, ka to dzirdēja visi vagonā sēdošie braucēji. Likās, viss beigsies ar kautiņu turpat uz līdzenas vietas. Jo vairāk abi vīrieši skaļi diskutēja un strīdējās, jo augstāki un spalgāki kļuva sievietes balss toņi. Viņa palaikam tikai varēja pateikt frāzes: “es…”, “aizveries” vai “tā nav taisnība”. Vārgie iebildumi maz līdzēja, jo abi vīrieši bija tik ļoti iekarsuši, ka likās apkārtni neredzam. Mirklī, kad sieviete iekliedzās, vagona otrā galā cilvēki satrūkās. Pati strīdniekus neredzēju, tikai dzirdēju viņu balsis, taču pat pēc tām varēja noprast, ka visi trīs ir pamatīgā kunga dūšā, jo kompānija visu laiku skaļi lamājās.
Par laimi, nepieredzēju iznākumu, jo kāpu vienu pieturu pirms galastacijas. Man gan liekas, ka strīdiņš vēl tik ātri nebeidzās.
Nepatīkamā sajūta vēl labu brīdi neizgaisa. It kā bija kauns un neērti par citu, man pilnīgi svešu cilvēku uzvedību. Tādu vakara piedzīvojumu es nepavisam nebiju vēlējusies!
