Diezgan vienmērīga – tā varētu teikt par pagājušo nedēļu.
Diezgan vienmērīga – tā varētu teikt par pagājušo nedēļu. Kādu laiku mans pamatdarbs saistīts ar celtniecību. Būvējam mājas. Esmu namdaris, tāpēc dažādos objektos veicamā nekad nepietrūkst.
Pirmdiena aizritēja vienā no topošajām galvaspilsētas sabiedriskajām ēkām. Pārsvarā skrūvēju rigipsa sienas.
Man patīk strādāt ar koku, tāpēc bieži vien smejos, ka iepriekšējā dzīvē laikam esmu bijis ķirmis, kas visā savā godībā šo materiālu iepazinis līdz pēdējam smalkumam. Šīs intereses arī izkopu, zināšanas papildinot ar kokapstrādes inženierzinātnes studijām LLU Meža fakultātē.
Otrdiena jau aizritēja interesantāk, jo vakarā Jelgavas Studentu teātrī piedalījos teātrasporta mačos. Šis ir improvizācijas teātra veids, kurā aktieri sadalās komandās un it kā sacenšas par vislabāk nospēlēto etīdi vai ainiņu. Turklāt tajās piedalās arī skatītāji, ieliekot aktierus sākotnējās pozās vai nosakot iedomātu situācijas darbības vietu. Tā, piemēram, kādā ainiņā skatītāji noteica, ka man jāattēlo āmurs! Stāstīju, ka man ir divi brāļi – cirvis un lauznis. Turklāt mēs visi trīs esam ļoti līdzīgi – spēcīgi, varam arī raut naglas. Izrādīju skatītājiem, cik lielisks ir mans kāts un kā jācieš galviņai, kad ar to diendienā dzenu naglas… Patika arī noslēguma saspēle ar improvizācijas teātra grandiem – “večiem” no “Pēdējās pirmizrādes”.
Teātri spēlēju jau piekto gadu. Tas viss sākās ar jokiem vidusskolas žetonu vakarā, bet studiju sākumā sapratu, ka brīvajā laikā vēlos ar to nodarboties kārtīgāk. Lai arī strādāju Rīgā, Jelgavu uzskatu par savu pirmo mīlestību. To feino teātra cilvēku vidū ir baigais dvēseles prieciņš. Lieliski nupat ilgu laiku spēlējām “Trīs musketierus”, kur pamanījos notēlot gan Bekingemas hercogu, gan gvardu, gan bendi. Savukārt pašlaik kopā ar vēl diviem aktieriem – Uģi Toču un Sintiju Morozu – atkārtoti iestudējam Antona Čehova ludziņu “Bildinājums”. Tas ir stāsts par diviem krievu muižniekiem, kur viens grib izprecināt savu meitu, bet sarunu gaitā sirsnīgums pārvēršas emocionālos strīdos. Beigas gan ir laimīgas, un Natālija Stepanovna tiek izdota pie vīra. Izrādi skatītāju vērtējumam nodosim tikai nākamajā gadā, taču jāatzīst, ka gada beigas aktieriem ir tāds īstens darba laiks. Jau šodien grupiņa atraktīvu ļaužu kādā Lielvārdes uzņēmumā izklaidēsim darbiniekus Ziemassvētkiem veltītā pasākumā, bet pie rūķa, salavecīša, laimes lējēja un citu “tirliņu” lomām jau esmu pieradis!
Brīvās dienas cenšos pavadīt kopā ar savu piecus mēnešus veco puiku Mārtiņu. Ikdienas darbs, teātris un ģimeniskās lietas tik ļoti mani paņem, ka brīvajā laikā esmu gatavs vienkārši palaiskoties, skatoties televizoru un pagraužot našķus. Tā arī pavadīšu svētdienu, kad būs beidzies kārtējais “Bildinājuma” mēģinājums.
