Redakcijā starp sludinājumiem ieraudzīju sēru ziņu, kas lika uz brīdi apstāties un nedomāt neko citu.
Redakcijā starp sludinājumiem ieraudzīju sēru ziņu, kas lika uz brīdi apstāties un nedomāt neko citu. Naktī no pagājušās sestdienas uz svētdienu Jelgavā pēkšņi no dzīves šķīries septiņpadsmitgadīgs puisis.
Šķiet, nav tādas dienas, kad avīzē neparādītos kaut viena sēru ziņa. Aiz katras ir kādam tuvs cilvēks. Ja tev aizgājēja vārds ir svešs, šo personu sarakstu uztver kā paaudžu maiņas liecību. Aiziet vecie, diemžēl dažreiz ne tik vecie, piedzimst jaunie. Un te pēkšņi aiziet jaunais. “Grūti saprast, kāpēc tam tā bija jānotiek,” saka mācītājs. Kāpēc tāda likteņa nežēlība? Tiesu medicīnas eksperti vēl turpina darbu, lai no sava viedokļa skaidrāk varētu pateikt notikušā cēloņus. Vienīgi pavisam skumjā veidā atklājās pagalam vienkāršā patiesība: cilvēka dzīvība ir trausla. Kurš tad to nezināja! Sakāpināta vainas apziņa, ka pirms traģēdijas vajadzēja rīkoties citādi, nomoka aizgājēja tuviniekus, draugus, skolotājus un daudzus jo daudzus.
“Kas būs tik drosmīgs pateikt, ka nav vainojams neviens?” skumjos brīžos diemžēl jau no viņas saules filosofiski jautā vidējās paaudzes dzejnieks Māris Melgalvs. Atbrīvošana no vainas apziņas bija virziens, kur visu šo ārkārtsmago nedēļu centušies darboties skolas psihologs, pedagogi.
Pastāv paaudžu paaudzēs pārbaudīti rituāli, tradīcijas, kas latviešiem palīdzējušas sevi sakārtot, lai kādi pārbaudījumi dzīves ceļā nestātos. Tāda ir svecīšu nolikšana mirušo piemiņai. Šajā nedēļā skolā pie jauniešu pašu rokām veidota sēru altāra tās tika liktas no agra rīta līdz pat vēlai pēcpusdienai. “Es arī esmu nolikusi svecīti,” teica literatūras skolotāja, “bet nupat jau man kļūst savādi no šā svecīšu lietus. Īstums nekad sevi neafišē.”
Tiešām ne tik daudz svecēs, visas skolas skolēnu piemiņas brīža klusumā, kora dziesmā vai vārdos, bet jauniešu acīs var redzēt to, ka pārdzīvotā nelaime ir ko svarīgu mainījusi – uz labo pusi, kas aicina būt vērīgākiem, uzmanīgākiem citam pret citu.
