Nākamais ir Žurkas gads, diemžēl par šo grauzēju nekas labs nav sakāms.
Nākamais ir Žurkas gads, diemžēl par šo grauzēju nekas labs nav sakāms.
Žurkas jau ir klāt: maskējušās par pelēm mīlīgu suvenīru plauktos, spīdinot acis nākamā – Žurkas – gada kalendāros. Viņas ir klāt arī pagrabos, mūkot no tuvējās ziemas un pļavām, kur ilgstošās lietavas appludinājušas alas.
Lai nelec acīs
“Ja redz, ka skrien žurka vai pele un no cilvēka klātbūtnes nebaidās, tātad to jau ir dikti daudz,” zina teikt dārzeņu audzētājs Vilnis Mačiņš Nīcas pagasta Kalmēs. Lai līdz tam nenonāktu, viņš regulāri izliek indi savā 500 kvadrātmetru pagrabā. Pagaidām neesot prasību, lai zemnieks slēgtu līgumus ar kādu deratizācijas firmu, tāpēc katrs drīkst tikt galā pats. Tā arī sanākot lētāk.
Produkciju V.Mačiņš nodod vairumtirgotājiem, tie strikti skatoties, lai dārzeņi būtu labas kvalitātes, nedrīkst būt apgrauzti. Žurnālisti Liepājā Pētertirgū gan redzējuši grauzēju zobu pēdas uz kartupeļiem vai burkāniem. “Tā nedrīkstētu būt, dārzeņi noteikti jāpārlasa,” uz zemnieku goda lietu norāda V.Mačiņš. Pagrabos nekādā ziņā nedrīkstētu būt grauzēji, bet kāds “nogaršots dārzenis” var iemaldīties vēl no lauka, kad tiek vākta raža. Tagad žurkas nemanot, mājās gan jau liekoties, ka ir kāda pele vairāk nekā citus gadus – sals nāk.
“Mēs neesam lielie audzētāji, man kaķi brīvi staigā un dara savu darbu, neesmu tos pārbarojis ar kaķu barību,” smej Andris Paipa. Esot runcis un kaķene, kuri savā starpā nesatiekot, tad nu sadalījuši – katram savs saimniecības gals. Žurkas saimniecībā neesot manītas, un arī peles tiekot ātri izķertas – kā jau katru gadu šajā laikā tās “laužas uz māju”.
Slavē prātu un imunitāti
“Diemžēl neko labu nevaru par žurkām pateikt, toties uzreiz – ka sievietēm paaudžu paaudzēs nepatīk tā garā, plikā aste,” smaida Sabiedrības veselības aģentūras Liepājas reģionālās nodaļas galvenā epidemioloģe Natālija Biknēvica. Viņa jau nopirkusi trīs suvenīrus dāvanām – tie gan esot smuki pelēni, pat pīkstot. Bet peles no žurkām krietni atpaliekot izturības un gudrības ziņā, lai arī vairāk gādājot par labumu cilvēcei – liela daļa medicīnisku pētījumu un eksperimentu notiek tieši ar pelēm.
“Žurkām ir tāda apbrīnojama fenomenāla imūnsistēma, kādas cilvēkam nekad nebūs. Tās pārcieš pat radiāciju – pēc atomkara izdzīvos žurkas un bruņurupuči,” atgādina N.Biknēvica. Turklāt tām ir izcili vairošanās tempi un spēja izdarīt secinājumus, mācīties – ja kāda pagaršojusi izlikto barību un nomirusi, neviena sugas māsa tai vairs nepieskarsies. Tāpēc arī inde jāizliek nelielās devās un licējam noteikti jābūt gumijas cimdos. Salīdzinoši slikto redzi šiem grauzējiem aizvieto oža – sajūtot cilvēka smaku, viņas indei pat netuvosies.
Slimības var iet plašumā
Padomju gados ikvienai publiskā vietā atrastai beigtai žurkai bija jāveic virkne laboratorisku izmeklējumu, jo iespējamo pārnēsājamo slimību saraksts ir plašs. Jaunajos laikos šādas prasības vairs neesot, laboratorijas pakalpojumi esot arī dārgs prieks.
Vēl pirms trim četriem gadiem Liepājā katru gadu bijis pa gadījumam, kad žurka apgrauzusi kādu guļošu cilvēku – bērnus vai pieaugušos, pirkstus vai ausis. Tagad biežāk tiekot reģistrēti jersiniozes gadījumi – šī zarnu infekcija izplatās ar grauzēju urīnu, fekālijām, ja pārtikā izmantojamie dārzeņi nav pietiekami apstrādāti. Iegrauztus dārzeņus noteikti nevajadzētu lietot uzturā, pārējie kārtīgi jānomazgā, vēlams ar verdošu ūdeni.
Epidemioloģe spriež, ka siltā ziema, pavirša attieksme pret deratizācijas nepieciešamību varētu veicināt žurku skaita palielināšanos. Tas savukārt sekmēs ērču populācijas stiprumu – mazās ērču nimfas barojoties lielākoties no žurkām.
***
UZZIŅAI
Pieaugusi žurka ir 15 – 20 cm gara un 200 – 400 g smaga. Dzīves ilgums nebrīvē apmēram trīs gadi, savvaļā – pat astoņi. Grūsnība 20 – 23 dienas, piedzimst 6 – 10 mazuļi. Nepilnu divu mēnešu vecumā sasniedz dzimumgatavību.
Labi organizēta sabiedrība – mātītes kopā audzina bērnus, baro gan savus, gan svešus mazuļus.
Žurku vidū sastopami gan mīlīgi dzīvnieki, gan arī tādi, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem izmēģinās zobus pie saimnieka. Tikušas brīvībā, tās grauž visu, kas pagadās, apvainotas kļūst ļaunatminīgas un atriebīgas.
14. gadsimta vidū katrs ceturtais Eiropas iedzīvotājs krita par mēra upuri, un tā izplatīšanā galveno lomu nospēlēja žurkas.
18. gadsimtā Eiropā kā laboratorijas dzīvniekus sāka izmantot albīnās žurkas.
AVOTS: www.petnet.lv
