Šī otrdiena Latvijas vēsturē ieies kā pagrieziena punkts attiecībās ar kaimiņu «lāci». Latvijas un Krievijas ārlietu ministru kungi Māris Riekstiņš un Sergejs Lavrovs apmainījušies ar abu valstu robežlīguma ratifikācijas rakstiem.
Šī otrdiena Latvijas vēsturē ieies kā pagrieziena punkts attiecībās ar kaimiņu “lāci”. Latvijas un Krievijas ārlietu ministru kungi Māris Riekstiņš un Sergejs Lavrovs apmainījušies ar abu valstu robežlīguma ratifikācijas rakstiem.
Krievijas vēstnieka Viktora Kaļužnija vārdiem runājot, ilgi mocītajām sarunām par abu valstu robežmietiem nu ir pielikts “trekns punkts”, un noslēgto vienošanos izsmeļošā foliantā par pamatlikumam atbilstošu atzinusi arī Satversmes tiesa (ST).
Abu valstu delegāciju ilgstoši rīkoto sarunu gaitā piesaukts desmitiem likumu pantu un starpvalstu līgumu. Nacionālisti līdz sausām mutēm izlādējuši terminoloģisko artilēriju par okupantiem un nobeigušos liellopiņa subproduktiem, kamēr liberāļi steiguši ne bez politiskajām dividendēm atmest ar roku teritorijai, ko Latvijai pat finansiāli “pavilkt” būtu tikpat “viegli” kā apturēt dzīves dārdzības skrējienu. Turklāt, ņemot vērā reālpolitikas aprises, nav grūti saprast, ka arī daži “Pietālavā” dzīvojošo ļautiņu tūkstoši hipotētiskas Abrenes atgūšanas vīzijas gadījumā kļūtu par pietiekami smacējošu kaulu sabiedrības integrācijas politikas rīklē, kas jo īpaši sāpīgs jautājums ir tieši Latgalē un Krievijas pierobežā.
Diezin vai pašreizējā situācijā ar skatu ilgtermiņā izvēle par labu atteikumam no diviem procentiem teritorijas būtu vērtējama kā galēji nelabvēlīga. Tālāka stīvēšanās par Abreni neatkarīgi no ST sprieduma nebūtu nekas vairāk kā princips “suns uz siena kaudzes”. Jo diezin vai mūsu valsts spētu “piespiedu kārtā labprātīgi” latviskot kādreiz tai piederējušajā pleķī vairākās paaudzēs jau iesakņojušos cittautiešus. Reāli vērtējot, ar to šajā brīdī viss ir izteikts.
