Greiza ir tā labdarība, kas atdzīvojas tikai reizi gadā – uz Ziemassvētkiem, uzskata vienīgais latviešu operas kontrtenors Sergejs Jēgers.
Greiza ir tā labdarība, kas atdzīvojas tikai reizi gadā – uz Ziemassvētkiem, uzskata vienīgais latviešu operas kontrtenors Sergejs Jēgers
Sava un saksofonista Arta Gāgas skaņu albuma “Duende” atvēršanas svētku pārdompilno gaisotni viņš aicina izbaudīt, noskatoties koncertu Ziemassvētku vakarā, 24. decembrī, pulksten 23.45 LTV1, bet piecpadsmit minūtes pirms tam – Dāvja Sīmaņa filmu par dziedātāju “Ar tevi uz tu”.
“Cik ilgi gribētu dziedāt? Kontrtenori pensijā iet gados četrdesmit.”
Kopš iepriekšējās tikšanās pirms četrarpus gadiem pamanāmāks varbūt kļuvis trīsdesmit gadu vecumu nesasniegušam netipiskais sirmums Sergeja melnajās cirtās, bet nav mainījies dzīvīgums, kurā vienlaikus izskan skarbu dzīves skolu izgājuša cilvēka pašpaļāvība un bērna ticība brīnumam, ar kādu viņš toreiz stāstīja par pirmo lielo soļu gatavošanu uz lielās skatuves.
Nu tas viss piepildījies. 2003. gadā Eņģeļa lomā A.Rubinšteina operā “Dēmons” debitējis Latvijas Nacionālajā operā, kam uzgavilēja arī skatītāji Savonlinnas operas festivālā Somijā. Izstudējis maģistrantūru mūsu Mūzikas akadēmijā pie Kārļa Zariņa un Andra Veismaņa, papildinājies savā “sapņu skolā” “Schola Cantorum Basiliensis” Šveicē pie Andreasa Šolla un Francijā meistarklasēs pie Roberta Ekspēra. Iekļuvis vairāku prestižu starptautisku konkursu finālos kā vienīgais kontrtenors. Un, būdams vienīgais tāds uz pašmāju operas skatuves, arī pašus pirmos soļus uz tās sperot, arvien varējis rēķināties ar kritiķu draudzīgumu un saudzīgumu – vēlmi nevis sniegumā meklēt “blusas”, bet uzsvērt jaunā dziedoņa perspektivitāti, centību un uzslavēt jau paveikto.
Sergeja pirmais soloalbums “Ave Musica” ieguva pagājušā gada Mūzikas ierakstu balvu par labāko debiju.
Balss un saksofona saruna Sesavas baznīcā
Ideja par nule izdotā ieraksta formu – meditatīvu balss un saksofona sarunu – radās Sergeja producentei Indrai Rubenei pēc tam, kad viņa bija dzirdējusi šādā askētiskā pavadījumā dziedot lietuvieti Veroniku Pavilonieni. Pats Sergejs par šāda dueta izdošanos (pat ja saksofonista lomu uzņemas Artis Gāga – mūziķis, kas īpašs ar spēju šā instrumenta soloskanējumu padarīt par inovatīvu un patstāvīgu jēgpilnu vienību) vēl bija jāpārliecina. Turpretī ieraksta vieta sevi pieteica pēkšņi un spilgti. Turklāt tā ir pavisam netālu no Vilces, kur ritējusi jaunā dziedātāja bērnība.
“Sesavas baznīcas akustika ir unikāla: vienalga, vai telpa ir cilvēku pilna, vai arī bez mums tur nav neviena, skaņa nemainās,” neslēpjot sajūsmu, stāsta Sergejs. Bet atklāt to iznāca pavisam nesen, kad ļāvis pierunāties te dziedāt Mātes dienā. “Īpašas sajūtas, protams, raisīja tas, ka koncerts bija arī atkalredzēšanās ar tik daudziem sen nesatiktiem ļaudīm. Baznīcā bija sanākuši vai visi, kam savulaik esmu nesis avīzes un pensiju, strādādams par pastnieku…”
Albumā skan Kamils Sensānss, Džulio Kačīni, Džuzepe Džordāni, Vinčenco Bellīni, Gabriēls Forē, Sezārs Franks un Žans Pola Martīni – Arta Gāgas apdarinātas un Sergeja izvēlētas kompozīcijas. “Dziesmas, ārijas, opusi, ko kādu laiku esmu dziedājis, un nu, domāju, vajadzēja iemūžināt, lai var ķerties pie kā cita,” savas attiecības ar šo mūziku rezumē Sergejs, askētisko apdari nosaukdams par tādu, kuras dēļ viņš muzikāli uz skatuves ir “kails” (nevar “piesegties”, gūt iedrošinājumu no pavadītājsastāva), un piekrīt – arī tāpēc tikšana galā ar to uzskatāma par savdabīgu profesionāla brieduma eksāmenu.
Vislielākā dāvana – spēja veltīt laiku
Ne toreiz – pirms četrarpus gadiem –, ne tagad Sergejs, kas agrā bērnībā zaudējis māti un audzis bērnunamā, nenoklusē kādu sev svarīgu tēmu – dalīšanās prieku jeb labdarību, kas, kā dziedātājs saka filmā “Ar tevi uz tu”, dzimst no sāpēm.
Par labdarību Sergejs atzīst gan muzikālā audzinātāja darbu bērnunamā un dienas aprūpes centrā (šim posmam lielākas dziedātāja noslogotības dēļ nu pielikts punkts), gan vienkārši darīt citu dzīvi gaišāku ar mākslu. Ar uzmanības veltīšanu. “Pat vienkāršu paldies var pateikt dažādi – arī steigā, tukši, it kā starp citu, ar piebildi: “Man nav laika.” Nemānies. Laiku vienmēr var atrast. Aizņemtība ir mūsu gadsimta sērga,” teic dziedātājs, kas jaunā ieraksta atvēršanas koncerta ievaduzrunā klausītājiem iespēju veltīt kādam laiku nosauca par visvērtīgāko dāvanu, ko varam cits citam sniegt. Audzinātāja darba atstāšana nenozīmē, ka Sergejs vairs nevelta laiku bērniem. Sākot ar pavasari, viņš, piemēram, iecerējis biežāk viesoties dzimtajā Jelgavā sakarā ar muzikālu projektu, kurā iesaistīs Speciālās skolas audzēkņus.
“Duendes” tapšanas laikā labdarības ieceres guva iespēju izpausties ar gluži jaunu vērienu. Par Sergeja darbu interesi un izpratni izrādīja uzņēmējs Māris Bensons. Viņš finansiāli atbalstīja ne vien albuma izdošanu, bet kopā ar akciju sabiedrību “Nacionālās investīcijas” piedalījās Sergeja Jēgera labdarības fonda dibināšanā. Kopš tā izveidošanas augustā paveikts gana daudz, lai apliecinātu Sergeja svētāko pārliecību: greiza ir tā labdarība, kas atdzīvojas tikai reizi gadā – uz Ziemassvētkiem.
