Izcilajam pasaku meistaram Hansam Kristianam Andersenam ir lielisks stāsts par necilo gulbjabērnu, kuru pašmāju “pīļudīķa” iemītnieki knābāja nost.
Izcilajam pasaku meistaram Hansam Kristianam Andersenam ir lielisks stāsts par necilo gulbjabērnu, kuru pašmāju “pīļudīķa” iemītnieki knābāja nost. Kas tas par nejēdzīgu radījumu starp mums, izcilajiem smukuļiem, gadījies? Jācer arī, ka ar laiku pāries kāda mūsu nacionālā iezīme – ko nu mēs… Ne mums to spēku, ne tās jaudas dabūt gatavu, ko spēj citi. Mēs taču esam pasteļtoņus un rupjmaizi mīloša tauta, kam tuvāk pie sirds ir pelēkie veļu laika vakari. (Starp citu, vai no tā nenāk rekordbirums piemiņas un sēru dienu kalendārā?)
Šīs ne pārāk krāsainās domas pavīd prātā pēc sarunas ar kādu paziņu. Viņš, uzzinājis, ka Dakaras rallijreidā līdztekus izcilajiem grūto trašu motociklu braucējiem brāļiem Jānim un Einaram Vinteriem ar īpaši neuzlabotu džipu grasās startēt vēl divi jelgavnieki, nogrozīja galvu, sacīdams: “Kas tiem trakajiem tur meklējams? Tāpat tālāk par pirmo tuksneša barhanu netiks.” Pilnībā pieļauju, ka tā var notikt. Ceru gan, ka tiks daudz tālāk, tomēr tehniskais sporta veids ir nežēlīgs un uzvaras bieži vien izcīna nevis uzņēmīgākie, bet arī naudīgākie.
Ar minēto nevēlos teikt, ka abi jelgavnieki ieliekami trūcīgo skaitā. Nē, viņi vienkārši ievietojami to dullo ar pozitīvo zīmi rakstāmo skaitā, par kuriem visu nākamo mēnesi vērts turēt īkšķus. Lai veicas un izdodas! Tāpat kā brāļiem Vinteriem un visām citām Latvijas komandām, kuras šajās dienās dodas uz Dakaras rallija starta vietu Portugāles galvaspilsētā Lisabonā. Mēs tur esam pašlaik un būsim arī citu gadu. Par spīti pašmāju “pīļudīķa” iemītnieku trokšņošanai.
