Kāds reiz sacīja, ka sniega neesamība Ziemassvētkos laupot svētku sajūtu. Varbūt. Lai gan teorētiski pastāv izeja doties uz kādu slēpotāju iecienītu kalnu, kur mākslīgas baltas kupenas sagādā, bliežot no speciāliem lielgabaliem.
Kāds reiz sacīja, ka sniega neesamība Ziemassvētkos laupot svētku sajūtu. Varbūt. Lai gan teorētiski pastāv izeja doties uz kādu slēpotāju iecienītu kalnu, kur mākslīgas baltas kupenas sagādā, bliežot no speciāliem lielgabaliem.
Pastāv arī uzskats, ka svinīgo gaisotni pamatīgi bojā kluso svētku komercializācija, kad publisko telpu pieauro reklāmšedevri, aicinot atvērt maciņus un iepirkties ar lielām atlaidēm. No otras puses – kas gan tur slikts, ja, piemēram, ledusskapja kārotājam šo vajadzīgo mantu izdodas iegādāties, ietaupot pārdesmit latu svētku galdam.
Taču visbeidzot pienāk Ziemassvētku vakars, kad pie eglītes vai bez tās sēžamies pie vērienīgāk vai pieticīgāk klāta galda, bet skatiens neviļus atduras ne vairs sveču liesmās, bet tālrādes ekrānā, cerot tur ieraudzīt kaut ko svētku laikam piemērotu. Taču, ja neskaita nacionālo telekanālu ar valsts augstākās amatpersonas apsveikumu, uz labākajā gadījumā pāris koncertu fona lielākoties Latvijas telekanālos skatāmas tikai jeņķu ražotās filmas, turklāt lielākā daļa tādu, kam ar Ziemassvētkiem ir tikpat liela saistība kā Antarktīdai ar Latvijas Nacionālo operu. Turklāt šogad kroni visam uzlikuši tādi “Ziemassvētku simboli” kā kulta varonis Harijs Poters, Šreks un pat Terminators…
Šķiet, esam nodzīvojušies līdz slimīgai amerikāņu pavadā staigāšanas un Holivudas produktu patērēšanas atkarībai. Es cilvēciski neticu, ka Latvijas kultūras lauciņos nav saražots pietiekami daudz svētku pārraižu, kinofilmu un koncertu, lai būtu iespējams veidot svētkiem piemērotu programmu, kā dēļ esam spiesti tālrādes ēdienkartes piparkūkas aizvietot ar bezgaršīgiem jeņķu kinohamburgeriem.
Tik nesen bija laiks, kad, acīm atēdušies svešzemju kino subkultūras jēlfabrikātus, ar prieku skatījāmies komerckanālos “beidzot” ieviestos latviešu filmu vakarus. Laikam tagad ar nepacietību jāgaida, kad štatu kinematogrāfa rensteļu produkciju vismaz tik svētsvinīgā laikā nomainīs kaut kas piemērotāks. Jo tik greizs tālrādes repertuārs kā šogad svētku sajūtu nozog vēl vairāk nekā skaļi izbazūnētās izpārdošanas.
