Pēc mirkļa viņa trauslā balsī teic – nevar tikai strādāt, vajadzīga arī personīgā dzīve.
Pēc mirkļa viņa trauslā balsī teic – nevar tikai strādāt, vajadzīga arī personīgā dzīve
Jelgavas pirmsskolas izglītības iestādes “Pasaciņa” dārzā Aspazijas ielā decembra beigās nudien var sajusties kā pasakā. Ēkas jaunie logi saista uzmanību ar vienotā stilā gatavotiem dekoriem, bet iekštelpās sagaida skaisti ziedoši telpaugi, milzīgs akvārijs ar zivtiņām un rotāta svinību zāle. Ziemassvētku pasākumi bērniem beigušies, bet pusdienlaikā (piektdien) zem eglītes izlikts daudz dāvanu. Pavisam drīz pirmspusdienas klusums zudīs un “Pasaciņas” darbinieki sanāks, lai lustētos ar rūķiem.
Vide, kas atklājas jau tūlīt aiz bērnudārza sētas vārtiņiem, liecina – te valda kārtība, miers un sakoptība. Strādājošie cits ar citu tā saraduši, ka kopā ir ne vien darbā, bet arī godos. Lielā mērā par to pateikties var iestādes vadītājai Zintai Strikai, kas to vada kopš atklāšanas dienas. Šogad viņa pieteikta konkursam “Latvijas lepnums”. Kas tas ir? Tie ir cilvēki, kas dara paši un palīdz citiem. Cilvēki, kas ir mums līdzās ikdienā. Kas bijuši klāt izšķirošā brīdī. Kas gadiem ilgi palīdzējuši. Devuši cerību vai piepildījuši klusu sapni. Zinta Strika ir viena no simtiem to Latvijas ļaužu, kas pelnījuši godinājumu par sirsnību, pašaizliedzību un nesavtību, kas veicinājuši līdzjūtību un labdarību cilvēku savstarpējās attiecībās.
Augusi pedagogu vidē
Zinta uzauga pedagogu vidē. “Visapkārt bija skolotāji, kas bieži nāca arī ciemos uz mājām, toreiz man pat likās, ka citu profesiju nemaz nav!” Mazotni aizvadīja Bauskas rajona Vecumniekos, tūliņ pēc vidusskolas jau jūlijā apprecējās. Vīrs teica – ja mācīsies augstskolā, precību nebūs un šķirsimies. Pēc kāzām gadu nostrādājusi par pārdevēju, bet tad skolas direktors viņu pasaucis un teicis: “Zinta, tu taču esi dzimusi pedagogs! Tev jānāk vadīt pionieru pulciņš!” Piekritusi, neklātienes studijās Liepājas Pedagoģiskajā institūtā ieguvusi skolotājas diplomu.
Taču vēl studiju laikā, kad vīrs 1963. gadā pārcēlās uz darbu Jelgavā, viņa devās līdzi. Kā sāka 16. martā strādāt Svētes ielas bērnudārzā, tā šajā darbā aizritējis viss līdzšinējais mūžs. Vadīt četru grupiņu darbu bija tikpat kā pārzināt savu kabatu.
Darbs pret dzīvokli
“Pasaciņu” kā pirmo 1974. gadā cēla tā laika izpildkomitejas Izglītības nodaļa. “Toreiz mitinājāmies vienistabas dzīvoklītī bez labierīcībām. Tad mani pasauca toreizējais Izglītības nodaļas vadītājs Gunvaldis Gudermanis: Zinta, tu šo iestādi vadīsi! Sākumā nepiekritu, jo domāju, ka nespēšu pārzināt tik daudz grupu darbu un vēl uzturēt kārtībā vairāk nekā hektāru plašo teritoriju, kur iepriekš bija sakņudārzs.” Vīrs teica: “Ko tu uztraucies! Prasi lielāku dzīvokli, to nemūžam nedos, tiksi no tā darba vaļā!” Otrā rītā Zinta devās pie Gudermaņa, bet viņš par prasību vien noteica: “Nav problēmu!” Tā Zinta, vēl būdama dekrēta atvaļinājumā ar otro meitiņu, kļuva par topošā bērnudārza vadītāju.
Vadīt tā celtniecības un iekārtošanas noslēguma darbus Zintai nācās, kad Ilzītei bija vien trīs mēneši. “Meita piedzima 1974. gada 11. novembrī, bet jau 19. februārī sāku strādāt jaunajā bērnudārzā.” 7. aprīlī tas tika atvērts.
Vada 53 darbiniekus
Kad Zinta piekrita vadīt pilsētas otru lielāko bērnudārzu ar 280 mazuļiem, viņai teica – tev būs viegli, jo pakļauts tik daudz apkalpojošā personāla, ka atliks vien apraudzīt, kā padotie strādā, un varēsi turpināt audzināt savu bērnu! Taču dzīvē viss izrādījās citādi – jāmeklē kadri, kas nemaz nebija vienkārši. Tomēr to bija izdarīt vieglāk nekā šodien, jo tad varēja strādāt arī ar vidējo izglītību. Taču ikdienā viņai vajadzēja būt dārziņā.
“Tagad vecāki kļuvuši prasīgāki, bet mūsu bērniem tik vai tā viņi ir vislabākie!” saka Zintas kundze. Katrai grupiņai ir divas skolotājas un pa auklītei, bet kopumā “Pasaciņā” strādā 53 darbinieki. Ir arī divas diennakts grupiņas, kurās audzina bērniņus ar elpošanas un citām kaitēm. “Uzskatu, ka šis variants būtu jālikvidē, jo vecākiem, pirms laiž bērniņus pasaulē, jāpadomā, kā viņš turpmāk dzīvos,” pārliecināta Strikas kundze. Pašlaik daudziem auklītes ir mātes vietā.
Lepna par kolektīvu
Kopš bērnudārza pirmsākumiem “Pasaciņā” strādā skolotāja Smaida Čerpinska un auklīte Līvija Markova. “Man ir pats labākais kolektīvs! Mums ir tik daudz jauku tradīciju,” vadītāja atklāj, ka kopā svin apaļās jubilejas un Jāņus. Ļoti skaists ir 1. septembris, kad ar vecākiem iestādes dārzā veido ziedu kompozīcijas. Savukārt vakar visi darbinieki sanāca uz gada nogales pasākumu, lai arī paši iejustos bērnu lomā un klausītu Rūķu veceni.
Liels prieks, ka tagadējā metodiķe Jana arī beigusi “Pasaciņu”, bet te savukārt sākusi strādāt savas kādreizējās bērnudārza audzinātājas vadībā. “Ārkārtīgu gandarījumu sagādā arī tas, ka pirms kāda laika aizgājušie darbinieki atgriežas, atzīstot, ka pie mums tomēr ir vislabāk. Bērnus dažkārt izņem, bet pēc mēneša jautā, vai te vēl tā vietiņa ir brīva.”
Neviens kociņš vai puķe bērnudārza apkaimē nav iedēstīta bez Zintas kundzes iniciatīvas. Pa šiem gadiem darbs ritējis pareizā virzienā. Par to liecina ne vien atbilstības likumu jomās, bet arī neskaitāmie pateicības raksti. Tie saņemti gan par sakoptāko dzīves telpu, gan par lielisku dalību pilsētas svētkos. Pērn Zinta Strika atzīta par pilsētas labāko pedagoģi, visiem iepriekšējiem augstākā novērtējuma tituliem piepulcējot vēl vienu.
Viņas pietrūka ģimenei
Zintas jaunākā meita Ilze kļuvusi par psiholoģi, uz pusslodzi strādā arī mammas pakļautībā. Viena viņas meitiņa šogad beigusi “Pasaciņu”, bet divgadīgā peciņa vēl mācās Zintas vadītajā iestādē. Vecākā – Dace – ir masiere. Pēkšņi Zintas balss aizlūst, acu kaktiņos iezogas kautrīgas asaras, un pēc mirkļa viņa trauslā balsī teic: “Cilvēks nevar tikai strādāt, vajadzīga arī personīgā dzīve.” Viņa pieder pie tiem, kas visu laiku pavada tikai darbos, mājām atstājot mazāk brīžu. Jaunajiem viņa uzsver, ka jāprot atdalīt mājas no darba. “Tādēļ arī tagad esmu kļuvusi viena,” nominācijā “Latvijas lepnums” pieteiktās sievietes vārdos skan atklātība. Vai savu darbaholismu nožēlo? “Mazliet jā, jo tikai pēdējos gados saprotu, cik svarīgi bija sevi vairāk veltīt arī ģimenei.”
***
Pateicīga vadītājai
Aspazijas ielas bērnudārzā ir mūsu pilsētā visvairāk (13) čigānbērnu, tādēļ Zinta nolēma pieņemt darbā šīs tautības pārstāvi Ligitu Sunīti. Kad viņa divus gadus bija nostrādājusi par skolotāja palīgu, piedāvāts kļūt par pedagoģi. Taču ar nosacījumu, ka jāstudē. Kā intervijā laikrakstam “Diena” atklāj Ligita, sākumā viņa bijusi kategoriski pret. “Es 1975. gadā beidzu skolu. Tagad studēt augstskolā – tas ir tāpat kā sākt no jauna mācīties.” Taču piekritusi. Pašlaik viņa studē Daugavpils Universitātes Jelgavas filiālē un par savu darbu teic: “Kā te sāku strādāt, tā pieradu – pie bērniem, pie kolēģiem.” Bet par darbu ir ļoti pateicīga “Pasaciņas” vadītājai. “Viņa mani ir izaudzinājusi. Es piedzimu pie viņas. Mani šeit pieņēmuši kā savējo, kā līdzvērtīgu. Cilvēki bērnudārzā atstāj pašu dārgāko, un man uzticēja bērnus laikā, kad maniem tautiešiem dažviet neuztic pašu melnāko darbu.”
Katru gadu no “Pasaciņas” uz 1. klasīti dodas ap 60 bērnu, bet kopš bērnudārza atvēršanas Zintas kundze absolvēšanas dokumentu pasniegusi vairāk nekā 2500 mazo jelgavnieku.
