Kaut kā pirms Ziemassvētkiem biju ieņēmis galvā domu, ka man salīdzinoši nelielajā miteklī pilsētā noteikti vajadzīga dzīva eglīte. Laikam gan tādējādi cerēju tumšajā un vēl dubļainajā laikā vismaz kādu pirmssvētku noskaņu radīt.
Kaut kā pirms Ziemassvētkiem biju ieņēmis galvā domu, ka man salīdzinoši nelielajā miteklī pilsētā noteikti vajadzīga dzīva eglīte. Laikam gan tādējādi cerēju tumšajā un vēl dubļainajā laikā vismaz kādu pirmssvētku noskaņu radīt.
Domāts – darīts. Pērnā gada pēdējā mēneša vidū viesojoties lauku mājās blakus rajonā, dīcu savējiem, lai nogādā mani mežā, un tad nu kopīgi izvēlēsimies vissmukāko skujaino skaistuli. Jau gandrīz satumstot, attapos uz lauku ceļa, ko no visām pusēm ieskāva prāvu egļu audzes. Biju neizpratnē, kā gan tas var būt – vēl pavisam nesen (pirms vismaz desmit gadiem) gandrīz vai bērnībā rudenī tur starp mazajām eglītēm rotājās oranžas rudmieses, bet nu zaļsvārces stiepjas teju mājas augstumā.
Taču gribasspēks tikt pie savas zaļās rotas bija tik liels, ka pēc pusstundas ložņāšanas starp skuju kokiem vienu tādu nīkulīgāku eglīti atradu. Atbilda visiem nosacījumiem, lai to likumīgi nocirstu. Cēlā mērķa vadīts, ļāvu rokām izjust skuju asumu, jo koka stumbrs pirmajam cirvja vēzienam vis nepadevās. Kad lepns iznesu savu brīnumu no meža, līdzbraucēji sākumā uzjautrinājās par eglītes neformīgumu, jo apgaismotajā pusē tās “kleita” bija daudz kuplāka par tumsā augušo. Taču vēlāk atklājās, ka manai rotai pat ir divas ciešas galotnes, kas acīmredzot izveidojušās kādas agrāk gūtas traumas dēļ.
Pēc pāris dienām nokļuvis Jelgavā, ar lielu prieku ietuncīju atradumu dzīvoklī, samazināju egles augumu un pat kādu laiku priecājos par to, ka arī man ir Ziemassvētku koks. Sagādāju pat pāris rotu, cītīgi rūpējos, lai nepietrūktu mitruma.
Tomēr Vecgada dienā pamanīju, ka mana jaunā draudzene dikti sparīgi atvadās no skujām. Nolēmu, ka viņas misija izpildīta un mūžs beidzies, tāpēc drīz vien, sadalīta pa frakcijām, tā jau papildināja atkritumu urnas saturu.
Vēlāk vakarpusē devos pilsētas ielās, kur pamatīgs putenis baltas cepures veidoja gan cilvēkiem, gan apstādījumu rotām. Un tad atskārtu, cik glīti Jelgavas dobēs izskatās apsnigušās nelielās eglītes. Vēl lielāks prieks pārņēma, ka svētku laikā ar šiem kociņiem pilsētnieki nebija nodomājuši svētku izjūtas radīt savos mājokļos. To mazo eglīšu misija tur, laukā, izdevusies daudz ilgstošāka.
Tagad domāju, ka lielākā laime ir eglītes meklējumi un mirklis, kad tā tikko parādījusies mājā. Dzīvoklī tas vairs nebija tā, kā savulaik lauku mājās, tāpēc ceru, ka pēc nepilna gada domas par savu zaļsvārci mani nemocīs atkal. Lai aug mežā!
