Turpinot atmiņas par 1953. gadā no amerikāņu lidmašīnas ar izpletni okupētajā Latvijā nokļuvušo patriotu Leonīdu Zariņu, publicējam Ozolnieku skolotājas Ksenijas Paģes stāstīto.
Turpinot atmiņas par 1953. gadā no amerikāņu lidmašīnas ar izpletni okupētajā Latvijā nokļuvušo patriotu Leonīdu Zariņu, publicējam Ozolnieku skolotājas Ksenijas Paģes stāstīto.
Ja var ticēt līdz šim atrastajiem čekas dokumentiem, tikai divdesmit sešus gadus ilga Bēnes daktera dēla Leonīda Zariņa dzīve, taču viņa ideālu apgarotais varoņdarbs 1953. gada 16. maija naktī, kā amerikāņu izlūkam atgriežoties okupētajā dzimtenē, vēl aizvien uzdod jautājumus. No vienas puses, ir skumjš izbrīns par toreizējo Rietumu izlūkdienestu neinformētību, sūtot bezcerīgi bīstamā (turklāt jau iepriekš čekai zināmā) misijā vairākus latviešu vīrus, tostarp arī L.Zariņu. No otras puses, jaunekļa ideālista sapnis par brīvu Latviju, kas pēc gadiem piepildījās. Proti, bez kodolkara, bez lieliem upuriem Baltijas valstis atguva neatkarību. Ja nebūtu šādu sapņotāju, pati no sevis brīvība neatnāktu.
Tikai septiņas dienas – no 1953. gada 16. līdz 23. maijam – L.Zariņš, atgriežoties Latvijā, bija brīvībā, pirms Rīgā viņš nokļuva slazdā un tika arestēts. Par šīm dienām vēlāk padomju Latvijas presē bija publicēts daudz melu, taču tepat Ozolniekos dzīvo L.Zariņa māsīca Ksenija Paģe, kas atceras šo laiku, tikšanos ar Leonīdu un var runāt un rakstīt atklāti.
Radi turējās kopā
Liepājas arhivāra Vilhelma un Anastasijas Zariņu ģimenē bija četri dēli – Leonīda tēvs Nikolajs, Ksenijas tēvs Mihails, kā arī Aleksejs un Ivans. Vecāmāte Anastasija, pēc tautības krieviete, stingri pastāvēja uz to, ka bērniem jādod krievu vārdi, un šī tradīcija turpinājās arī nākamajās paaudzēs. Vienīgi Ulmaņlaikā, kad krievisks vārds zināmā mērā varēja būt traucēklis karjeras izaugsmē, robežsargu virsnieks Mihails latviskojās par Miķeli, bet Ivans, kas kalpoja Latvijas Kara flotē, – par Jāni.
Kā savas bērnības skaistāko laiku 1930. gadā Goliševā pie Krievijas robežas dzimusī robežsarga Miķeļa un viņa sievas Cecīlijas Zariņu meita Ksenija atceras Latgalē pavadītos gadus. Vasarās skolēnu brīvdienās un atvaļinājumos ģimene parasti brauca uz Zemgali, arī pie onkuļa Nikolaja ģimenes Bēnē un Lielvircavā, kur onkulim piederēja lauku saimniecība, ko viņš izrentēja brāļa sievas Cecīlijas radiem.
No šiem vasaras atvaļinājumiem Ksenijai labā atmiņā palikuši visi pieci tēva brāļa Nikolaja ģimenes bērni. Kopā spēlējās, bezrūpīgi ampelējās. Leonīds bija trīs gadus vecāks par Kseniju. Pabeidzot Bēnē pirmās četras klases, vecāki nosūtīju dēlu turpināt izglītību Liepājā, kur viņš dzīvoja pie tēva brāļa Alekseja.
Leonīds zināja padomju represijas
Ksenija atceras sarunu ar Leonīdu 1942./1943. gada ziemā, kad viņa ar māti ieradās Liepājā uz vectēva bērēm. Pirms tam vēl bija baigais gads ar 1940. gada 9. oktobri, kad latviešu robežsardzes virsnieki Šķaunē, Indrā un citos pierobežas ciemos tika arestēti. Arī par Ksenijas tēvu Miķeli tolaik ģimenei nebija nekādu ziņu. Māte ar meitu pārcēlās uz dzīvi pie radiem Bauskā. Toreiz Liepājā, tiekoties vectēva bērēs, Leonīds ar Kseniju runāja par skolu, izglītošanos. Brālēns jau bija ģimnāzists, māsīca mācījās pamatskolā. “Tajā sarunā es varēju izprast, cik kulturāls un brīnišķīgs cilvēks bija Leonīds,” atceras Ksenija. Jāpiebilst, ka tolaik, dzīvojot pie tēvoča Alekseja, viņš asi izjuta padomju okupācijas nežēlību. 1940. gadā kāds krievu karavīrs Rīgā kazarmās bija nošāvis Alekseja vienīgo dēlu Mihailu, kas tolaik dienēja tā saucamajā tautas armijā un gluži vienkārši nebija vēlējies dalīties ar našķiem, ko vecāki no Liepājas atsūtījuši paciņā. Tātad 1940. gadā Leonīds bija zaudējis ne vien onkuli Miķeli, bet arī brālēnu Mihailu.
Pienāca 1944. gada vasara. Īsi pirms frontes pietuvošanās Nikolajs Zariņš zvanīja uz Lielvircavu Cecīlijai: “Svaine, brauciet tūlīt pie mums uz Bēni! Bēgam!” Ksenijas māte atteicās, domādama, ka, ienākot krieviem, varbūt varēs dabūt kādu ziņu un atgriezīsies vīrs Miķelis. Taču N.Zariņa ģimene aizbrauca. Tālākās ziņas no radiem pienāca reti. Bija zināms, ka viņi atraduši patvērumu Norvēģijā. Par Leonīdu bija izformācija, ka viņš nedzīvo pie vecākiem un ir ASV.
Spiega misijai nepiemērots
1953. gadā Ksenija jau bija pabeigusi Bauskas vidusskolu un Bērsteles pamatskolā strādāja par skolotāju. Māte dzīvoja Sesavas pagasta Skursteņmuižā. Kādā maija dienā viņa piezvanīja meitai uz darbu un teica: “Tu, meitiņ, cik vien ātri vari brauc mājās!” Ksenija ar divriteni devās ceļā. Nogriezusies no Elejas – Bauskas šosejas, viņa, virzoties pa taciņu, kas gar mežu un Sesavas šaursliežu dzelzceļa staciju veda uz Skursteņmuižu, pēkšņi pamanīja pretimnācēju. Tas bija jauns cilvēks. Ieraugot ar velosipēdu braucošo meiteni, viņš godbijīgi atkāpās un deva ceļu. Mirkli vēlāk Ksenija klusi izdzirdēja savu vārdu. Tā bija kā halucinācija. Vai tiešām garāmbraucienā pamanītais jaunais cilvēks bija viņu saucis? Mājās māte Ksenijai jautāja: “Tu satiki mežā jaunu cilvēku? Tu zini, kas tas bija? Viņš teica, ka ir Leonīda skolas biedrs un ka Leonīds iebrauks Latvijā, sameklēs savu tanti un māsīcu. Bet es viņam sacīju, ka jūs pats esat Leonīds.”
Toreiz Leonīds pārnakšņoja Skursteņmuižā pie savas tantes Cecīlijas. Kājas no Latvijā iegādātajiem šņorzābakiem jeb “tankiem” bija noberztas. Ksenijas māte brūces apstrādājusi un pārsējusi. Otrā rītā Leonīds devās tālāk. Kurp? To viņš savai tantei neteica. K.Paģe domā, ka, iespējams, toreiz Skursteņmuižā viņas māte bija centusies Leonīdu pārliecināt par tajā laikā bruņotas atbrīvošanās cīņas bezjēdzību. Nacionālo partizānu darbība mežos jau bija nežēlīgi apspiesta. C.Zariņa bija saņēmusi ziņu arī par vīra nāvi kādā no padomju lēģeriem.
Pēc laika presē parādījās raksti par Rietumu neveiksmīgo spiegošanas operāciju, un L.Zariņš tika nosaukts vārdā. Rakstus aizsūtījām radiem uz Norvēģiju. Bija doma, ka angļi vai amerikāņi varētu Leonīdu un viņa likteņa biedrus apmainīt pret Rietumos notvertiem padomju spiegiem. Taču vairāk nekā gada laikā, kamēr Leonīds atradās apcietinājumā un bija dzīvs, tas netika izdarīts. K.Paģe, atceroties bralēnu, teic, ka viņš pēc savas dabas bija ļoti nepiemērots spiega misijai, taču vēlēšanās atbrīvot dzimteni bija stiprāka.
***
Citāts
“Tante viņu uzreiz pazina, taču Leonīds sataisīja saldsērīgu seju un atvainodamies sacīja: “Piedodiet, cienītā kundze, pilsone… jūs esat kļūdījusies. Esmu tikai Zariņa draugs, un viņš man iedeva jūsu adresi.”
“Nemuļķojieties, Leonīd!”
“Ak, kundze, cik patīkami būtu, ja jūsu priekšā stāvētu īstais Leonīds Zariņš, taču viņš atrodas tālu no mums…”
Sieviete raustīja plecus, bet atnācējs aizgūtnēm ņēmās stāstīt, ka Leonīdu Zariņu labi pazīstot, jo mācījies ar viņu vienā skolā, pēc tam nokļuvis padomju zonā Vācijā…”
No Nikolaja Kokoreviča un Jāņa Lapsas apraksta “Nelūgtie viesi”, publicēts piecdesmitajos gados
