Franču baroka komponista Žana Filipa Ramo un latviešu mūsdienu skaņraža Kārļa Lāča daiļradē var atrast ko vienojošu, turklāt saistoši pasniegt.
Franču baroka komponista Žana Filipa Ramo un latviešu mūsdienu skaņraža Kārļa Lāča daiļradē var atrast ko vienojošu, turklāt saistoši pasniegt
Eiropas Ziemassvētku noskaņai un Jaunā gada gaidīšanai bija atvēlēta 27. decembra novakare Jelgavas kultūras nama Lielajā zālē. Par labu tradīciju gada nogalē kļuvuši valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” koncerti, lai atceramies saturīgo 2006. gada koncertu Jelgavā. Bet kā saistīt klausītājus tagad? Žana Filipa Ramo un Kārļa Lāča kompozīcijas, varbūt sākotnēji šķietami nesavienojami opusi, bet, iespējams, tieši tāda arī bijusi diriģenta Normunda Šnē iecere – savienot nesavienojamo, atrast kopīgo, vienojošo, spilgto. Un patiesi – valsts kamerorķestrim “Sinfonietta Rīga”, diriģentam N.Šnē un Rīgas saksofonu kvartetam – Gintam Pabērzam, Artim Sīmanim, Ainaram Šablovskim, Arvīdam Kazlauskim –, pianistam K.Lācim, deju grupai “Dzirnas” Agra Daņiļēviča vadībā tas izdevās! Svītas žanrs (Ž.F.Ramo, K.Lācis) ir gana mobils, kontrastiem bagāts. Ž.F.Ramo mūzika arvien bijusi N.Šnē uzmanības lokā.
Par antīko – ar smaidu
Koncerts iesākās ar svītu no operas “Dardans”, ietverot spilgtas dejas – zīmes menuetu, gavoti. Bet vai klausītāju (iespējams, galvenokārt bez muzikālām priekšzināšanām) ilgstoši spētu noturēt diezgan sausais (lai arī izsmalcinātais) Ž.F.Ramo skaņuraksts? Tāpēc lietderīga bija deju grupas “Dzirnas” iesaistīšana, tā apliecinot mūzikas un kustības (dejas) vienību. Ne tikai spriegi piesātinātās svītas muzikālās vērtības, bet arī 18. gadsimta duālisma estētiku un mūsdienas centušies savienot diriģents N.Šnē, horeogrāfi A.Daņiļēvičs un Markuss Cmelnigs, baroka dejas konsultante Guna Ezermale un tērpu māksliniece Evija Dāboliņa. Nosacīti, stilizēti izmantoti gan baroka, gan klasicisma elementi, rādot mums priekšstatu – kā klasicisma laikmetā, domājams, nopietni, bet šobrīd ar smaidu raugāmies uz visai sarežģīto antīko pasauli, tās varoņiem Dardanu, Teikru, Ifīzu. “Dzirnām” šis uzvedums izdevās lieliski, tāpēc gluži neviļus rodas jautājums – ja ne svīta, varbūt operas iestudējums?
Atjautīgās ritma rotaļas
Spēles un improvizācijas moments bija saklausāms arī koncerta otrajā daļā atskaņotajā K.Lāča svītā “Rhythm Drive”. Var teikt, ka K.Lāča stils nostiprinās katrā viņa kompozīcijā, liecinot par spilgtu simfoniķa talantu. Neliela atkāpe. Vai kādreiz, dibinot saksofonu kvartetu, Artis Sīmanis varēja paredzēt tā darbības apjomu? Iespējams, dažos vispārdrošākajos sapņos – jā. Droši vien bez Rīgas saksofonu kvarteta šis opuss skanētu pavisam citādi, jo katrs skaņdarbs ir sava laika liecība. Kāda loma saksofonu kvartetam? Īpatnēja krāsa orķestra audumā, spēlējot kā “concerto grosso” tradīcijās, tā arī parādoties garos solo posmos (4. daļā – A.Sīmanis, alta saksofons, 5. daļā – G.Pabērzs, soprāna saksofons). Liriski trausla, ugunīgi versmaina, skerciski pulsējoša – tās ir dažas tēlu sfēras, ko saklausām “Rhythm Drive” – patiešām atjautīgās ritma rotaļās. Vai ir apliecinājums, ka šī mūzika ir latviešu komponista darbs? Jā, piektajā daļā dejiskais tematisms varētu būt tam apliecinājums.
“Rhythm Drive” noslēdzās ar cildenu himnisku dziedājumu (klavieru solo K.Lācis), ko mūziķi atkārtoja arī piedevās. Valsts kamerorķestrim “Sinfonietta Rīga” (diriģents N.Šnē) veiksmīgs veidojās īpatnējais, savdabīgais Eiropas Ziemassvētku un jaungada ieskaņas muzikālais sarīkojums, ko šoreiz pirmie dzirdēja jelgavnieki, tad klausītāji Rīgā Latviešu biedrības Lielajā zālē.
