Vakar pusdienlaikā, izlasot ziņu aģentūras vēsti «Tiek atcelts rallijreids Lisabona –Dakara», sākumā negribējās tam ticēt.
Vakar pusdienlaikā, izlasot ziņu aģentūras vēsti “Tiek atcelts rallijreids Lisabona –Dakara”, sākumā negribējās tam ticēt. Pasaulē grūtākajam sportiskajam pasākumam bija jānorisinās trīsdesmito reizi, tur gatavojās startēt motobraucēji elejnieki brāļi Jānis un Einārs Vinteri, kā arī autosportisti jelgavnieki Aldis Vilcāns un Arturs Masteiko. Lai arī Elejas puišiem, it īpaši Jānim, tas nebūtu pirmais starts, tomēr viņi bija tie, par kuriem mēs, mājās palikušie, turētu īkšķus.
Lēmums par atcelšanu pieņents pēc tam, kad Francijas valdība brīdināja sportistus un organizatorus par terorisma draudiem Mauritānijā, caur kuru virzās prāva rallija daļa. Šeit Ziemassvētku vakarā tika nogalināti francūži. Acīmredzot tur uzturēties kļuvis bīstami. Ja vēl ņemam vērā teroristu organizācijas “Al Quada” paziņojumus par iespējamiem uzbrukumiem sportistiem, top skaidrs – viņiem izdevās. Šoreiz nogalināt vienus no mūsu kopējiem svētkiem – Dakaras ralliju.
Līdz šim likās – vismaz sports spēj mūs vienot uz tik dažādās planētas Zeme. Neticējās, ka kāda atriebes naidā aizmiglotajā prātā varētu ienākt doma izmantot sportistus savu mērķu sasniegšanai. Ka traģiskais atgadījums Minhenes olimpiskajās spēlēs septiņdesmitajos gados, kad palestīniešu teroristi nogalināja Izraēlas sportistus, būs devis mācību uz mūžiem. Patlaban ir skaidrs, pasaule nonākusi līdz robežai, kad būs jāizšķiras – dodamies tālāk savstarpējas iznīcības peklē ar atriebes saucienu uz lūpām vai apstājamies. Citas izejas nav.
