Svētkiem jāatšķiras no ikdienas.
Svētkiem jāatšķiras no ikdienas. Tādēļ, lai nebūtu jāskatās ikdienā TV redzamās “zvaigznes” un tie paši politiķi, kas aizpilda zilos ekrānus ziņu raidījumos un apmaksātās pozitīvisma kampaņās, izvēlējos, kurš svētku raidījums aizpildīs dzīvokļa ēteru/auru un palīdzēs izveidot to svētku sajūtu, kas atšķir no ikdienas. Izvēle krita uz “ARD “Das Erste”” pārraidi “Vecgada vakars ar Andiju Borgu”.
Raidījums, kura garums bija aptuveni piecas stundas, tika translēts TV satelīta bezmaksas kanālā tiešraidē no Austrijas pilsētiņas Obervartas starptautisko izstāžu halles, kurā pie visai pieticīgi klātiem galdiem bija pulcējušies vismaz 10 000 šīs pilsētiņas un apkārtējo ciemu iedzīvotāji un viesi, bet uzstājās vismaz simts mākslinieku – pūtēju orķestri, kapelas, estrādes solisti, cirka vingrotāji. Pēc prognozēm, šo raidījumu televīzijā vēroja vismaz pāris miljoni cilvēku Austrijā, Šveicē, Vācijā un Ungārijā, kā arī daži desmiti tūkstošu īpatņu ārpus šīm valstīm. Kas tur sevišķs? Sevišķais ir tas, ka Obervartas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 6500 (!) cilvēku, un tas liek aizdomāties par šodien joprojām tik aktuālajām tēmām – reģionālo attīstību, Latvijas tēla nešanu pasaulē un Latviju, nevis Rīgu, kā tūrisma zemi.
Skatoties šo pasākumu, radās patriotiska ilūzija – kā tas varētu izskatīties pie mums. Aizveru acis un iedomājos – Ludzas starptautiskajā izstāžu zālē tiek rīkots Vecgada pasākums, kurā piedalās ne tikai ievērojama daļa Latgales iedzīvotāju, bet ar autobusiem un personīgajām automašīnām pa ātrgaitas maģistrāli Varšava – Rīga – Maskava atbrauc rīdzinieki un viesi. Uz pasākumu ierodas arī Rīgas “S – bahn” speciālais reiss Bolderāja – Ludza – Bolderāja. Pasākumu, protams, translē LTV1 satelīttelevīzijā, nekodētā veidā ar titriem angļu valodā (ideāli – ar titru izvēli angļu, vācu un franču valodā). Starp citu, tūrisma veicināšanai kaut ko līdzīgu praktizē Rumānijas televīzija, informējot Eiropas cilvēkus par ievērojamākajām vietām un pasākumiem valstī.
Iespējams, tā varētu būt nevis Ludzas, Alūksnes vai Madonas starptautisko izstāžu zāle, bet Pāvilostas vai Liepājas koncertzāle, kas uzņem viesus ne vien no Rīgas, bet arī no Malmes un Gdaņskas atkuģojušos tūristus.
Nesen uzcelta “Arēna Rīga”, būvniecībai gatavojas Nacionālā bibliotēka, Rīgas koncertzāle un Laikmetīgās mākslas muzejs. Celtniecību organizējošā valsts aģentūra par savu moto izvēlējusies saukli “Rīga – Baltijas kultūras metropole”. Jautājums ir – vai mums vajadzīga metropole/megapole?
Visiem zināms, kādas šodien ir problēmas ar transporta satiksmi Rīgā. Iespējams, to būtu mazāk, ja likumu un noteikumu pieņēmēji, kas atļāva Pierīgas pļavās dažu gadu laikā uzbūvēt vismaz 250 ciematu un veicināja jaunu darbavietu radīšanu galvaspilsētā, būtu iepriekš redzējuši jau pirms 12 gadiem uzņemto populārzinātnisko filmu “Megapole” un palasījuši speciālo literatūru par problēmām, kas notiek, ja vienu valsts pilsētu izveido par ūdensgalvu. Protams, līdz pasaules megapolēm mums vēl ceļš ejams – Rīgā vidējā autotransporta plūsma nav sasniegusi deviņus kilometrus stundā un kritiskais gaisa piesārņojums centrā visai reti pārsniedz tā saucamās iedzīvotāju apziņošanas normas. Bet varbūt neturpināsim iet šo ceļu un jaunajā gadā padomāsim, ko vēl varētu darīt lietas labā, lai transporta kustība 21. gadsimta Rīgā nesasniegtu 18. gadsimta pajūgu pārvietošanās ātrumu? Kāda ir izeja? Pasaulē ir daudz pieredzes – gan pozitīvas, gan negatīvas. Bet tā jau ir atsevišķa tēma.
Uz 20 minūtēm pārslēdzu arī LTV1, lai ģimene kopīgi noklausītos valsts augstāko amatpersonu uzrunas un kopīgi ar Latvijas tautu sagaidītu Jauno gadu. Viss būtu bijis lieliski, ja šīs pašas 20 minūtes nesabojātu kāda uzmācīga reklāma pēc Valsts prezidenta uzrunas, kurā tā arī īsti nesapratu, kas tiek reklamēts – kādas popgrupas kārtējais albums, kāda skandināvu banka vai jauniešu politiskā organizācija iz manas bērnības. Nesapratu, bet trīs minūtēs svētku sajūta bija pārtraukta. ?
Saīsināti no www.delfi.lv
