Jelgava ir septiņpadsmitā vieta Latvijā, kur izlaisti savvaļas zirgi, bet vienīgā, kur tie mīt pilsētas centrā.
Jelgava ir septiņpadsmitā vieta Latvijā, kur izlaisti savvaļas zirgi, bet vienīgā, kur tie mīt pilsētas centrā
Pērnvasar Lielupes pļāvās nomitinātie savvaļas zirgi “Konik Polski” pirmo Latvijas ziemu pārlaiž lieliski, uzskata Latvijas Dabas fonda (LDF) speciālists Einārs Erdmanis. Pēc pāris mēnešiem gaidāms kumeļu pieaugums.
Dienā, kad apciemojam pērn augustā Pils salā izlaistos savvaļas zirgus, putina un temperatūra ir dažus grādus zem nulles. Dzīvnieki pirms dažām dienām pārdzīti no to pastāvīgās uzturēšanās vietas, 50 hektāru aploka, tuvāk Jelgavas pilij. Tur viņi līdz ledus izkušanai Lielupē un Driksā uzturēsies aptuveni 20 hektāru lielā no visām pusēm nožogotā teritorijā. E.Erdmanis skaidro, ka citādi pastāvētu bažas, ka zirgi pa ledu dotos projām. Pirmkārt, viņi nākuši no vietas Nīderlandē, kur ledus nekad nav bijis. Otrkārt, līdzšinējā pieredze rāda, ka savvaļas zirgi pēc uzkāpšanas uz ledus parasti iet atpakaļ. Tas varētu arī neizturēt, un dzīvnieki ielūztu.
Sals un sniegs nav bīstams
Einārs, kurš ir LDF darbinieks un savvaļas zirgu “Konik Polski” pazinējs, uzzinājis, ka daudzus “Ziņu” lasītājus satrauc, vai sniegs un sals nav bīstams viņa uzraugāmajiem, nomierina, sacīdams, ka bīstams ir kas cits. Proti, ja sala applūstu un zirgiem nebūtu pieejama pērnā zāle un vajadzētu stāvēt ūdenī. “Šie zirgi jau daudzās paaudzēs raduši dzīvot daudz skarbākos laika apstākļos, kādi ir mūsu pusē,” viņš uzsver. Ziemā šie dzīvnieki, ar spēcīgajām kājām izkašņājot sniegu, tiek pie iecienītās barības. Uzturā tiekot lietoti arī kārklu un alkšņu zari, un pašreizējā dzīvesvietā šo krūmu netrūkst.
Makšķernieki aizņemti ar copi
Bažas par to, vai salas apmeklētāji mācēs ievērot noteikumus, bijušas vietā. E.Nordmanis stāsta, ka bļitkotāji, pēc viņa novērojumiem, esot aizņemti ar zivju izvilināšanu no aizsalušās upes. Vairāk problēmu sagādājot pārāk “sapriecājušās” kompānijas, kas mēģina piekļūt tuvāk zirgiem. Netrūkstot arī tādu, kas mēģina dzīvniekus barot. Parasti gan dodot maizi, bet netrūkst arī tādu, kas uzskata, ka savvaļas zirgu iecienītākais ēdiens ir pica. “Tad jau labāk līdzi būtu ņēmuši burkānus,” neapmierināts teic Einārs. Turklāt savvaļas zirgus vispār nedrīkst barot, jo tie pie šādas aprūpes ātri pierodot un pārvēršas par pieradinātiem dzīvniekiem.
Gaidāms papildinājums un zirgu cīņas
Tuvojas pavasaris, un sešpadsmit dzīvnieku ganāmpulku pēc kāda laiciņa papildinās pieci mazi kumeliņi, stāsta speciālists. To var spriest pēc ārējām pazīmēm, kas pamanāmas visām ķēvēm lielākajā, divpadsmit dzīvnieku, barā. Pavasaris ir arī laiks, kad jaunie ērzeļi, kas veido otru, mazāko, baru, vēlēsies pārbaudīt, vai vecais sava lielā harēma uzraudzītājs ir gana spēcīgs sargs. Tāpēc sagaidāms, ka pēc pāris mēnešiem no tālienes varēs vērot, kā ērzeļi “noskaidro attiecības”. Tas nekad nebeidzas ar zaudētāja nāvi, tomēr cīņas karstumā asiņojošas brūces no zobiem un nagiem varot gūt gan.
***
Savvaļas zirgs “Konik Polski”
Uzskata, ka to senči reiz bijuši Eiropas savvaļas zirgi jeb tarpāni.
Pēdējie tarpāni noķerti Polijā un izdalīti zemniekiem 1808. gadā.
Pēdējais zināmais Eiropas savvaļas zirgs miris Krievijā 1887. gadā.
1936. gadā poļu profesors Vitelani, atlasot izmirušajam tarpānam vislīdzīgākos Polijas zemnieku mājas zirgus, sāka to atgriezenisko selekciju.
Mājas zirgs vairākās paaudzēs pārtapa par savvaļas, kuru nosauca par “Konik Polski” – poļu zirgu.
