Padomju gados jauniešiem domātajā žurnālā «Liesma» turpinājumos tika publicēts angļu rakstnieka Entonija Bērdžesa romāns «Mehāniskais apelsīns».
Padomju gados jauniešiem domātajā žurnālā “Liesma” turpinājumos tika publicēts angļu rakstnieka Entonija Bērdžesa romāns “Mehāniskais apelsīns”. Lasījām un šausminājāmies par attēloto pusaudžu/jauniešu savdabīgo, proti, nežēlīgo, izklaidēšanos. Attiecībā pret līdzcilvēkiem un arī pašiem pret sevi. Izklaižu piepildījums bija gana šausminošs – ielaušanās mājoklī, lai ņirgātos un pazemotu tā iemītniekus, garāmgājēju piekaušana un nogalināšana. Galvenais, lasot domājām – mūsu sabiedrībā nu gan nekas TĀDS nevar notikt. Esam taču pasaulē garīguma apdvestākie un tā tālāk. Realitāte pierāda, ka lielas daļas sabiedrības morāle ir ar pamatīgu puvuma smaciņu.
Jelgavas policistiem izdevies aizturēt jauniešu grupu, kas nodarbojās ar automašīnu zādzībām un demolēšanu, tika aplaupīti garāmgājēji, viņi ielauzās mājokļos, lai ņirgātos par to iemītniekiem. Lai arī tiek skaidrots, ka puiši šādi guvuši arī materiālu labumu, jāšaubās, vai tas bija viņu galvenais noziegumu izdarīšanas motīvs. Tā izklaidējoties, viņi piepildīja savu laiku. Roka neceļas uzrakstīt – “brīvo”.
Nelolosim cerības, ka tie bija kādi nebūt ntajās paaudzēs antisociālos apstākļos augušie. Šādi “apelsīni” dzīvo kaimiņos labajiem un pareizajiem, mācās tajās pašās skolās, kur mūsu audzinātie bērni. Vien mums daudz komfortablāk ir viņus neredzēt un moralizēt par citur un citiem piemītošo zemo morāles līmeni. Apcietināto jauniešu banda pierādījusi, ka nevēlēšanās redzēt ir antisociāla pamatos.
