Ķerot zivis, katrā Latvijas nostūrī savi labumi.
Ķerot zivis, katrā Latvijas nostūrī savi labumi
Sveiciens makšķernieku brālībai jaunajā gadā un arī tiem līdzi dzīvotājiem, kam bieži vien, dzirdot vārdu “bļitkošana”, šermuļi iet pār kauliem. Nav noslēpums, ka ar šo nodarbi saistītos ļautiņus daudzi nemakšķernieki uzskata par nepieskaitāmiem. Lai nu paliek šī divdomīgā situācija, bet mēs parunāsim par copi.
Pateicoties salam, copēt tagad varēs visi zemledus makšķernieki, jo līdz šim kā kurzemnieki, tā zemgalieši jutās nedaudz apdalīti. Tas gan attiecās tikai uz tiem, kam vasaras makšķeres bija apnikušas, bet sals kā nenāca, tā nenāca. Labprāt dzīvotu Ventas krastā un aizgūtnēm vilktu kā vietējās, tā no jūras ienākušās vimbas. Jāsecina, ka Latvija ir liela valsts – vienā tās malā makšķernieki sēž pie vaļējiem ūdeņiem, savukārt pāris simts kilometru tālāk – jau uz ledus.
Izvēles priekšā
Kāpjot uz ledus, ir grūti izvēlēties, vai raustīt kādu bļitku vai tomēr mēģināt ar mormišku un motili. Pēc pieredzes varu teikt, ka ar mormišku būs labāka cope, vairāk zivju, bet sīkākas. Turklāt, lai tiktu pie pieklājīga loma, spurastes būs jāiebaro, un tas savukārt sadārdzina copes priekus. Makšķerējot ar bļitku, ir iespēja aizbraukt mājās tukšā, bet tas gadīsies reti, ja izmantosiet mormišku.
Cope ar mormišku
Vienai reizei izmantoju aptuveni 100 – 200 gramu motiļa. Veikalos tas maksās aptuveni 4,50 – 10 latu. Daudz vai maz, jāspriež katram pašam, bet bez iebarošanas nekas prātīgs nesanāk. Sākumā cenšos izurbt vismaz 15 āliņģu zigzaga formā vai aplī. Viss atkarīgs no tā, kur makšķerēju, jo ir liela atšķirība starp lielu un mazu upi. Pirmo gadu izmantoju eholoti, ar kuru nevis nosaku zivju atrašanās vietu, bet, neurbjot caurumu, vien noslaukot sniegu no ledus, redzu dziļumu. Kad āliņģi izurbti, dodos atpakaļ uz katru otro vai trešo, nedaudz iebarojot zivis. Neņemot vērā dziļumu, to daru ar barotavas palīdzību. No augšas tikpat kā nebaroju. Tam ir viens iemesls – no augšas laists motilis, kamēr sasniedz gultni pusotra metra dziļumā, jau izveidos mielošanās laukumu vismaz metra rādiusā. Man labāk patīk, ja zivtiņa nāk pie mana maltītes galda, kur tas ir nelielas motiļu kaudzītes izskatā. Tā neizkliedējam tās, bet gan piepulcinām vietai, pa kuru dancinām mormišku ar “pieradinātu” motilīti.
Formai ir nozīme
Pie āliņģa nepavadu ilgāk par pāris minūtēm. Nolaižu mormišku uz grunts, četri pieci pacēlieni, un, ja copes nav, dodos tālāk. Ja tās nav sacensības, ieteiktu uzkavēties ilgāk. Gadījies caur pirmo plāno ledu novērot, kā asari ielenc kustināto mormišku un ziņkārīgi vairākas minūtes to vēro, līdz beigās kāds brašulis tomēr pakampj ēsmu. mormiškas formai un krāsai diez vai ir jēga. Ikdienas makšķerēšanā ņemu līdzi vismaz 15 mazmakšķerītes ar dažādām mormiškām. Jo mazāks “murmulītis”, jo labāk. Galvenais – dabūt ēsmu līdz gruntij. “Ejošākās” formas būtu pilieni un bumbiņas.
Nebaidīties no tievām auklām
0,10 milimetru auklu izmanto tikai brekšu vai lielo asaru copei. Ar 0,06 – 0,08 milimetriem pilnīgi pietiekami, lai no dzelmes izceltu arī puskilogramīgu plici. Protams, spolītes bremzītei jābūt perfekti noregulētai. Varu minēt pagājušā gada decembra copi uz viena Piebalgas ezeriņa, kur mazo sarkanīgo “kristāla” bumbiņu paķēra kilogramīga līdaka. Aukliņas resnums – 0,08 milimetri. Testā uz auklas iepakojuma rakstīta izturība – 0,8 kilogrami. Tā kā mormiška bija ļoti labi ieķērusies zaļsvārces lūpu ārpusē pašā priekšā, zivs zobi auklai klāt netika, un pēc pāris minūtēm līdacēns bija uz ledus.
