Nolēmis sev pierādīt, ka vienreiz miega lāci varu uzveikt arī agrāk nekā ikdienā, kādā rītā nolēmu doties līdzi pastniecei pavērot viņas gaitas.
Nolēmis sev pierādīt, ka vienreiz miega lāci varu uzveikt arī agrāk nekā ikdienā, kādā rītā nolēmu doties līdzi pastniecei pavērot viņas gaitas. Tomēr jau pirmajos simt metros, ļepatojot aiz pieredzējušās kundzes, sapratu – apņemšanās iznēsāt avīzes mūsu pilsētā ir neizmērojama drosme.
Ir skaidrs, ka proporcijas starp pastnieka darba samaksu un darba apjomu nav mērāmas ar vienlīdzības zīmi. Vēl vairāk tās sašķobās, kad avīžu un vēstuļu iznēsātāja pienākumiem piepulcina augsto atbildību, godīgumu un bezbailību doties ikkatrā kāpņu telpā.
Viens ar plecā iekārtu smagu pasta somu, kas pāris stundās, apstaigājot tūkstošiem pastkastu, jādabū tukša. Tāds – pārpūlējies un nereti pelts – ir mūsu valsts pastnieks pat lielpilsētas centrā.
Kamēr es, rokas vicinot un uzmanoties no slīdošā ledus un dubļiem, tenterēju pakaļ ņiprai kundzītei gados, viņa jau bija atvērusi mājas durvis un steidza pasta kastītēs salikt sūtījumus. Šis žurnāls šodien obligāti jāiznēsā – sieva stingri noteica, it kā skaļā balsī vien atkārtojot savās domās ik mirkli skandēto. Varbūt tādējādi viņa rod mierinājumu par smago somu, kas, lai arī uzņēmuma gādāta, tomēr izrādījusies par švaku tādam svaram, un garais rokturis jau lāpīts klāt no jauna.
Kamēr Latvijas Pasta vadība lepojas ar motorizētās piegādes ieviešanu, pilsētas centrā ik rītu kā skudras no sava pūžņa uz malu malām pa neapgaismotiem un bedrainiem pagalmiem pastnieki dodas kājām. Ja brauktu ar auto, piegāde paildzinātos uz iekāpšanas un izkāpšanas rēķina, turklāt pagalmus nevarētu tik ātri iziet, kā mērojot tikai sev vien zināmas taciņas.
Lai avīzes piegādātu ātrāk, pastnieki pieraduši ielas pāriet neatļautās vietās, stāties pretī nikniem suņiem un tumšos nostūros cīnīties ar agresīviem bomžiem. Tikai noejot pāris kilometru viņu maršruta, es sapratu, ka manas mājas kāpņu telpa nemaz nav no tām briesmīgākajām. Kaķu smaka laikam ir maza bēda, ja padomā, kā divdesmit pastkastēs tumsā (pārdegušu vai pat neesošu spuldžu dēļ) ielikt jaunākās avīzes, ko pilsētnieki sagaida jau rīta agrumā.
Kad uzzināju, ka pastnieku trūkuma dēļ avīzes iznēsā arī priekšnieki, sapratu – viens no neregulāras piegādes iemesliem ir viņu mazā pieredze šajā darbā vai pat paviršības. Atbildīgs pastnieks nesajauc pastkastes un neieliek žurnālu tur, kur tas nemaz nepienākas. Godprātīgs šā amata pratējs tumsā nekurnot izbrien Jelgavai tik raksturīgos dubļus un bedres, prot izvairīties no huligāniem un priecīgu labrīt pateikt ceļā sastaptai paziņai. Vai sešas dienas nedēļā jūs ko tādu spētu?