Stāvot milzīgā rindā pie kāda lielveikala kases, vienvakar aizdomājos, kādēļ šie uzblīdušie monopolisti – nu nevaru atrast citu vārdu mazo veikalu «slepkavām» – tā ņirgājas par cilvēkiem.
Stāvot milzīgā rindā pie kāda lielveikala kases, vienvakar aizdomājos, kādēļ šie uzblīdušie monopolisti – nu nevaru atrast citu vārdu mazo veikalu “slepkavām” – tā ņirgājas par cilvēkiem.
Visādas optimizācijas, programmu izstrādes un skaļi sludinājumi acīmredzot vēlamos rezultātus nav devuši, jo kā gan citādi varētu rasties situācija, ka vakaros vislielākā pircēju pieplūdumu laikā tirdzniecības vietu kasēs sēž tikai dažas darbinieces, turklāt viena otra, šķiet, tikko ieraudzījusi kases aparātu un nezina, pa kuru podziņu jāsit, lai beidzot tablo parādītos nepieciešamā cena.
Saprotams, ka darba roku trūkums skāris visas jomas, un lielveikali nav izņēmums, taču, vai man, ierindas pircējam, būtu jācieš, ka atsevišķi magnāti nevēlas maksāt cilvēcīgas algas vai kā citādi motivēt savus darbiniekus? Kāpēc nevienu neinteresē, ka laikā, ko pavadu, stāvot garumgarajā rindā, arī mans “skaitītājs” tikšķ, atņemot tik dārgās minūtes kādam svarīgam darbam?
Varbūt tādēļ ar prieku iegriežos piemājas veikalā, kur preču sortiments gan varbūt nav tik plašs, taču par rindām un to dēļ izniekoto laiku tur var droši aizmirst. Žēl, ka šādu iepirkšanās vietu kļūst arvien mazāk, jo arī valsts nav uzskatījusi par vajadzīgu sekot kāda gudrāka parādītam piemēram un atbalstīt mazo uzņēmumu attīstību, kaut vai ar labvēlīgāku nodokļu politiku. Un, ja valsts grib noplēst sīpolam piecdesmit kārtu, kādēļ gan lieltirgotājiem rīkoties citādi?
Nav vēlēšanās kādu musināt, taču brīžiem šķiet, ka neviens neko nesaprot līdz tam brīdim, kad kāds ķeras pie kardinālākiem mēriem. Lai gan šis būtu zīmīgs laiks, varbūt barikādes nevajadzētu sliet, tomēr likt saprast – ja nebūs pircēju, nebūs arī biezā naudas maka, no kura tik grūti izvilkt daudzu pārdevēju godam nopelnīto, bet dažu skopuma dēļ trūkstošo artavu. Ja jau dažas valstis savulaik protestēja pret “McDonald”s”, varam atkārtot kaut ko līdzīgu arī pašu mājās, vēršoties ar savām prasībām pret veikaliem. Un vēl… Vai tad streikot drīkst tikai pedagogi, ārsti un policisti? Kādēļ gan pārdevējas nevarētu vienu dienu aizklapēt ciet kases, lai beidzot pateiktu kategorisku “nē” naudas čaukstoņas radītajam kurlumam un aklumam?
