Cilvēka dzīves ritums ir kā gaistoša, bet tomēr plastika, kas nemitīgi mainās no viena stāvokļa citā.
Lietas, kas bija svarīgas pirms gadiem desmit, zaudējušas savu nozīmi, mainījušies arī fiziskie apstākļi, bet grūti noķert mirkli, kad tas notiek. Pa kuru laiku izaug bērni? Kurā brīdī viņi aiziet no vecākiem? Kā to pārdzīvot? Prātojam pie sevis, ar draugiem pie kafijas tases vai kā šoreiz – ar Ilzi Ānu, Ievu Lazdiņu un Ilzi Brakmani no Jelgavas rajona Skolu psiholoģiskās palīdzības un izglītības centra.– Katrā ģimenē pienāk brīdis, kad bērni dodas prom no vecākiem. Kad tam būtu jānotiek?Ilze Ā.: Kā zināt, kad ābols gatavs? Kad tas kritīs? Šo brīdi neviens nevar paredzēt. Nav arī gatavu atbilžu, kad bērnam jāiet lielajā dzīvē, bet pastāv tendences, kas ir gan kultūrvēsturiskas, gan tautas un ģimenes tradīciju noteiktas, gan ekonomiskās situācijas diktētas. Būtu ērti un viegli, ja visi no mazām dienām zinātu – kad paliks 18 gadu, durvis aiz manis kā metro aizvērsies. Katram gatavība aiziet ir citāda, bet visus vieno kopīgas iezīmes – spēja patstāvīgi uzņemties atbildību par savu dzīvi. Vecākiem vajadzētu saprast, ka bērni nāk, lai aizietu, jo viņi mums nepieder. Ir tikai laika posms, ko pavadām kopā.– Tātad vajadzētu dzīvot ar domu, ka bērni aizies?Ilze Ā: Jā! Tajā gan ir savi riski, prieka, laimes un brīvības izjūtas, arī bailes, bažas un neziņa. Kā pusaudzim mums katram bijis uzstādījums – kad būšu liels un dzīvošu atsevišķi, tad gan viss notiks! Tomēr kas liek pārāk ilgi palikt ģimenē? Kā vecāki var palīdzēt atdalīties un aiziet? Cik viņi to vēlas, kad ir gatavi bērnu palaist?– Kāzās man vecāki uzdāvināja no priekšauta nogrieztas lencītes – kā simbolu, ka viņi pilnībā mani atdod jaunajai dzīvei.Ilze Ā.: Tas ir ļoti labs piemērs. Rituāliem ir nozīme, jo tie atvieglo un skaidrāk parāda situāciju – ne vienmēr visu iespējams izrunāt. Nevar arī īsti pateikt, vai fiziska aiziešana no vecāku dzīvesvietas ir ligzdas atstāšana. Lielais bērns varbūt paliek, bet viņam ir pilnīgi patstāvīgs dzīves redzējums.Ieva: Ja bērns ir gatavs iet, bet vecāki palaist, atdalīšanās notiek mierīgi, bez sāpēm. Citādi rodas konflikti un nesaprašanās, kas arī ir ļoti labs iegansts, lai aizietu.Ilze B.: Pasakās bieži vien redzam sižetu, ka tēvs sūta pasaulē dēlus. Pēdējā laikā mūsu jauniešiem nav paplašinātās ģimenes pieredzes. Agrāk bija ļoti skaidras tradīcijas, ko darīt ar vecākiem un vecvecākiem.– Bija pieņemts, ka zem viena jumta sadzīvo pat trīs paaudzes…Diskusijas turpinājumu, kā arī par divu pieaugušu meitu māmiņas un vecmāmiņas pieredzi šajā jomā lasiet sestdienas, 19.janvāra, «Zemgales Ziņās».
