Sabiedrību satraukusi slepkavība, kas 10. janvāra vakarā notika Rīgas rajona Priedkalnē. Tika noslepkavots Aigars Lūsis, lielākais akciju sabiedrības «Jelgavas Gaļas kombināts» akcionārs un no 2006. gada jūnija arī tās padomes priekšsēdētājs.
Sabiedrību satraukusi slepkavība, kas 10. janvāra vakarā notika Rīgas rajona Priedkalnē. Tika noslepkavots Aigars Lūsis, lielākais akciju sabiedrības “Jelgavas Gaļas kombināts” akcionārs un no 2006. gada jūnija arī tās padomes priekšsēdētājs.
Diemžēl nu jau jāsaka pagātnes formā – bija. Laikā, kad traģiskais notikums nokļuvis masu mediju un, ko tur liegt, arī baumotāju uzmanības centrā, gribu pastāstīt par to Aigaru Lūsi, kādu mēs viņu bijām paguvuši iepazīt, kopīgu darbu darot.
No 2000. gada līdz ar Aigara tēva Jura Lūša ienākšanu uzņēmuma attīstība ievirzījās stingri noteiktā gultnē un noritēja pārdomāti un plānveidīgi. Galvenais pavērsiens, protams, bija jaunuzceltā ražotne, kas tika atklāta 2004. gadā. Ar to saistījās lielas cerības. Priecēja, ka varēsim izgatavot kvalitatīvus produktus, turpināt un paplašināt auksti kūpināto gaļas produktu ražošanu. J.Lūša un viņa dēla darbības gados tika paplašināts sortiments, un tagad top 140 nosaukumu produktu. Esam lepni par paveikto.
Pašlaik uzņēmumā strādā 245 darbinieki, kas saņem algas un sociālās garantijas. Jau desmit gadu iegūstam Valsts ieņēmumu dienesta pateicības kā vieni no lielākajiem nodokļu maksātājiem Zemgalē.
A.Lūsis par JGK padomes priekšsēdētāju kļuva 2006. gadā, pēc tēva negaidītās nāves pārņemot viņa biznesu. Lai gan Aigaram bija tikai 24 gadi, viņš ar apņēmību ķērās pie darba. Aigars, kam biznesa vadību nācās apgūt ļoti īsā laikā, bija enerģijas pārpilns, atsaucīgas un sirsnīgs. Attiecībās ar darba biedriem koleģiāls un vienkāršs, nemīlēja izrādīties, ko varētu sagaidīt no daža laba gados jauna un turīga cilvēka.
Vēl pirms 2006. gada vasaras traģiskajiem notikumiem J.Lūsis dēlu iesaistīja savu uzņēmumu darbībā, lika izbaudīt visu darbu grūtības – organizēt produktu degustācijas, strādāt komplektēšanas nakts maiņās. Juris bija lepns par savu dēlu. Un pamatoti. Aigars paguva visu: mācīties, sportot, piedalīties autosacīkstēs. Bez īpašas sagatavotības 2005. gadā uzvarēja Latvijas mēroga sacensībās kravas automašīnu klasē un pārstāvēja valsti Eiropā. Bieži tikties ar Aigaru neiznāca, jo nebijām vienīgais viņa biznesa uzņēmums.
“Jūs man esat baigie malači,” tā smaidot viņš mēdza teikt, paužot gandarījumu par lietu sakārtotību.
Tas ir stimuls strādāt un sasniegt. 2007. gada vasarā kā pirmais Latvijas gaļas pārstrādē JGK ieguva ISO 22000:2005 sertifikātu.
“Tagad vēl tikai pāris iekārtu jāuzstāda, jāpārstrukturizē ražošana,
un – viss notiks!” kopīgi spriedām. Aigars bija atvērts jaunām idejām – vienmēr tika izrādīta interese, priekšlikums kopīgi apspriests un izskatīts. Tika meklēts un parasti arī rasts kopsaucējs, lai gan uzņēmējam, gan uzņēmumam – būtu labi.
Darbs gaļas pārstrādē nav viegls, darbaspēka trūkst, tāpēc Aigars ar cieņu izturējās pret strādājošajiem. Priecājās, ka tika pieņemts Jelgavas uzņēmēju aprindās, šis fakts tika vērtēts kā “jaunu asiņu ienākšana”. Diemžēl tagad šai frāzei ir traģiska pieskaņa.
Pēdējo reizi tikāmies 9. janvārī, dienu pirms liktenīgās… Tovakar uzkavējāmies ilgāk, uzstādījām jaunu iekārtu, bijām priecīgi par rezultātu. Pilnīgi nekas neliecināja par tuvojošos traģēdiju. Nemanījām ne mazāko satraukumu Aigara runā vai rīcībā. Gluži otrādi – viņš tajā vakarā bija apņēmības un darba spara pilns, jo tikko bija atgriezies no atvaļinājuma Somijā un labi atpūties.
Kāpēc tā notika… Runā. Mēs par viņu varam teikt tikai labu: jauks, izpalīdzīgs, dzīvespriecīgs, enerģisks un atbildīgs cilvēks.
Kremt, ka tik daudziem, rakņājoties šajā lietā, uzreiz gatavs cilvēka portrets un pilnīgi skaidri lietas apstākļi – noslepkavots kārtējais “biezais”, kam bagātība pati iekritusi rokās un tās izcelšanās nav pārāk tīra. Netrūkst slepkavības motīvu un “īsteni un vienīgi patieso” versiju.
Skumji, ka tik maz mākam sacīt labu, pateikties par paveikto, bet tik ātri protam noliet ar dubļiem, apmelot, traģēdiju pārvērst par sensāciju.
Mēs varam sacīt tikai vienu – par spīti visam, strādāsim. Esam saliedēti, varam paļauties cits uz citu un pierādīsim, ka esam pietiekami spēcīgi, lai tiktu galā arī pārbaudījumu brīžos. Nelaime saliedē!
