Pērngada labākā vārda godā ticis «ēnstrādnieks».
Pērngada labākā vārda godā ticis “ēnstrādnieks”. Tāds, kurš, ieradies svešā zemē, pa kluso pelna sev iztikšanu. Līdz šim gan bija dzirdēts, ka iemantot šādu “godu” – būt ēnstrādniekiem – uz ārvalstīm dodas mūsu valsts iedzīvotāji. Nu savā zemē paši esam pie tādiem tikuši. Vai būtu jākaunas no šā vārda? Vien jādomā, KĀPĒC mūsējie par tādiem cenšas pārtapt citviet pasaulē. Savukārt šeit viņu vietu ieņem svešzemnieki.
Negodu ceļ “siera produkts” – šis preces apzīmējums izraudzīts par pagājušā gada sliktāko vārdu. Taču kauns ne tik daudz par apzīmējumu kā par ražojumu. Jau slavenajā Mihaila Bulgakova romānā “Meistars un Margarita” Volands pauda, ka dabā neeksistē pirmās vai otrās šķiras lasis. Tā kvalitāte var būt tikai viena – augstākā. Starp citu, tāpat kā jebkuram pārtikas produktam, arī sieram. Ja reiz iegādājams kaut kāds mistisks “siera produkts”, acīmredzot kādam bijis nepieciešams ražot otrās šķiras sieru. Ticamākais, tāpēc, ka sieru nevar atļauties plānais maciņš.
Pagājušā gada spārnotākajā teicienā piesaukto “bojāto horizontālo taimkodu”, par ko izteicies bijušais Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors Jānis Holšteins, tagad noteikti zinās sameklēt daudzi. Tas droši atrodas tur, kur noslēpusies patiesība. Jāatzīst, šāda mistiska bojāta ierīce trāpījusies ne tikai valsts televīzijas vadītājam. Daudz lielākā mērā tāda traucē darbu visu rangu politiķiem un varas pārstāvjiem. Visiem tiem, kam tiešas un atklātas runas vietā bijis izdevīgāk atsaukties uz bojāto nezināmo “taimkodu”.
