LLU profesors Henns Tuherms atceras 1991. gada barikāžu laiku.
LLU profesors Henns Tuherms atceras 1991. gada barikāžu laiku
Pirms dažām dienām uz redakciju piezvanīja no 1991. gada barikāžu muzeja Vecrīgā, Krāmu ielā. Esot ienākusi kāda kundze un bijusi neizpratnē, uzzinot, ka valsts apbalvojumam barikāžu dalībnieka piemiņas zīmei nav pieteikts profesors Henns Tuherms. Vajagot nosūtīt profesora personas datus un nokārtot šo vienkāršo, taču vēl aizvien nepadarīto lietu.
Saskaņā ar likumu pieteikumu apbalvojumam 1991. gada barikāžu fondā var iesniegt jebkura persona. Sameklēt toreizējos LLU Tautas frontes līderus, kas organizēja augstskolas darbinieku braucienus uz barikādēm, pēc septiņpadsmit gadiem jau ir diezgan sarežģīti. Tādēļ acīmredzot bija šis zvans uz redakciju, pēc kura tapa intervija ar profesoru H.Tuhermu.
– Jūs rakstos un intervijās daudzkārt esat izteicies par izglītības jautājumiem, koksnes tehnoloģijām, aizstāvējis ideju Latvijā būvēt lielu celulozes rūpnīcu, taču par barikādēm Latvijā, šķiet, runājat pirmo reizi.
Es nepavisam neesmu apvainojies, ka šajā sakarā biju tā kā aizmirsts un ka man līdz šim nav piešķirta 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme. Mēs taču toreiz nebraucām sargāt svarīgākos objektus, lai pēc tam saņemtu apbalvojumus. Es pat domāju, ka visus tos barikāžu dalībniekus apzināt un apbalvot nav iespējams. Pats toreiz iesaistījos trauksmainajos notikumos ne tikai sirds pienākuma vadīts, bet tas bija arī dienesta pienākums. Proti, 1990. gada decembrī ar Igaunijas Ministru Padomes lēmumu biju iecelts par Igaunijas valdības pārstāvi Latvijā. Katru dienu sazvanījos ar Lennarta Meri vadīto Ārlietu ministriju Tallinā un ar parasto reisa autobusu sūtīju uz turieni krievu valodā iznākošās avīzes. Tāds nu mums tolaik bija diplomātiskais pasts, Igaunijas Ārlietu ministrijā nebija arī latviešu tulku. Vienā no krīzes dienām, kad pārtrūka Tallinas sakari ar Viļņu, man bija jāsazinās ar lietuviešiem.
– Taču LLU darbinieki jūs atceras arī Zaķusalas barikādēs. Kādi bija jūsu iespaidi?
Zaķusalā kopā ar universitātes kolēģiem es biju gan tikai divas naktis. Aizsargājām TV centru un torni. Dažreiz juta arī bailes. Atceros brīdi, kad tumsā likās, ka no upes tuvojas kas nepazīstams, ka mums varētu uzbrukt. Rīgā gan biju katru dienu un galvenokārt darīšanās valdības namā, Ārlietu ministrijā.
– Stāsta, ka šis barikāžu laiks skaidri parādīja, kas ir kurš?
Mani ļoti pārsteidza tas, ka barikādēs piedalījās daudz krievu tautības cilvēku. Viņi nebija atnākuši, lai kaut ko provocētu, bet juta līdzi Latvijas valstij. Pirms dažiem gadiem satiku pazīstamo žurnālistu, tagad Latvijas Televīzijas un radio padomes priekšsēdētāju Ābramu Kleckinu, ar kuru man iznāca sadarboties atmodas laikā. Viņš atzina, ka tagad ļoti daudzi cilvēki, kas savulaik barikādēs aktīvi nepiedalījās, ir pareizie. Es negribu īpaši slavēt Ivaru Godmani, bet viņš bija viens no tiem, kurš toreizējās krīzes risināšanā deva lielu ieguldījumu. Atceros arī Sandru Kalnieti. Mēs reiz divatā gājām no Benjamiņu nama, kur atradās Rakstnieku savienība, uz Saeimas ēku. Cilvēki Vērmaņdārzā, Kalnieti sveicinot, pilnīgi stājās špalerā. Pārcilājot atmiņas, abi ar Kleckinu nonācām pie vienas domas, ka varbūt tolaik krīzes apstākļos nepieņēmām optimālākos lēmumus, taču mums nebija laika gaidīt, un galu galā savus mērķus sasniedzām.
– 1991. gada janvāris Igaunijā, salīdzinot ar Lietuvu un Latviju, bija saudzīgāks.
Arī Tallinā tapa barikādes ap parlamentu, radio un televīziju, taču tur nebija nekādas vardarbības. Tas ir mīklaini. Igauņi runā, ka svarīga loma bijusi padomju ģenerālim un vēlāk Čečenijas pirmajam prezidentam Džoharam Dudajevam. Šā vīra pakļautībā bija ievērojams militārais spēks, kas dislocējās Tartu, un viņi Igaunijas tautas lietās neiejaucās.
– Jūs esat Igaunijas pilsonis, kuram galvenokārt sabiedriskā dzīve norit Latvijā.
Nekad neesmu nožēlojis, ka esmu palicis Latvijā. Taču Igaunija ir mana tēvzeme. Jāpiebilst, ka pilsonības jautājums atjaunotajā Latvijas valstī tika risināts lēni un manā gadījumā arī diezgan sarežģīti. Toties Igaunijā tie, kuriem bija saglabājušās dzimšanas apliecības no pirmās Igaunijas Republikas laika, pilsonību varēja atjaunot vienā dienā. Tā arī es ātri nokārtoju savus dokumentus, kas bija svarīgi kā mācību spēkam dodoties komandējumos uz ārzemēm.
***
Henns Tuherms
Dzimis 1939. gadā Tallinā.
1960. gadā kā Tallinas Politehniskā institūta students ieradies papildināt zināšanas LLU (tolaik LLA).
1963. gadā sācis akadēmisko karjeru LLU.
Inženierzinātņu habilitētais doktors, 16 gadu vadījis LLU Kokapstrādes katedru, kurā turpina darbu kā profesors, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas akadēmiķis, Igaunijas Lauksaimniecības universitātes goda doktors, Zviedrijas Karaliskās Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis. Piecu mācību grāmatu, pusotra simta zinātnisko publikāciju autors.
1962. gadā precējies ar kundzi Ainu, ģimenē izaudzināti dēli Aigars un Andress, kas beiguši LLU Meža fakultāti un darbojas izvēlētajā nozarē.
Apbalvots ar Igaunijas Republikas 4. šķiras Baltās zvaigznes ordeni, Meža nozares Gada balvu “Par mūža ieguldījumu”.
***
fakts
Jurijs Strods, domes deputāts, baņķieris:
Atceros, ka mēs, toreizējie LLU darbinieki, nakts dežūrā barikādēs Zaķusalā, īsinot laiku, sākām skaitīt, kādu tautību pārstāvji ir mūsu vidū. Un tad priecīgi sacījām, ka starp mums ir arī igaunis – profesors Henns Tuherms.
