Makšķerniekiem visi savi zvejas rīki obligāti jākontrolē.
Makšķerniekiem visi savi zvejas rīki obligāti jākontrolē
Tikai Latgales vai Vidzemes augstienes ezeros vietām saglabājies ledus, tomēr par brīvo ūdeņu copi vēl pāragri spriest, jo sinoptiķi februārī sola pieklājīgu salu. Mēģināsim noticēt un parunāsim par piemirstiem copes rīkiem.
Pludiņmakšķere – gruntenīte
Pirms gadiem divdesmit pārsvarā ziemas makšķernieki copēja ar pludiņmakšķerēm vai arī pludiņa nebija, bet kā signalizators strādāja ventiļa gumijas gabaliņš. Tagad tādu ziemas “pludiņnieku” paliek aizvien mazāk, bet novārtā pamestais pludiņmakšķeres variants bieži ir daudz rezultatīvāks. Sevišķi tas attiecas uz upēm.
Kā signalizatoru iespējams izmantot pludiņu, kas lielā straumē nederēs, un var lietot cietāku, bet garāku sardziņu. Tā optimālais garums varētu būt ap septiņi centimetri. Viens otrs makšķernieks reizē izmanto abus signalizatorus. Man gan šķiet, tad makšķerīte paliek stipri nejutīgāka, jo ļoti bieži pat sapala ņēmiens ir uzmanīgs, un pludiņš vai sardziņš reaģē tikai ar vieglu iegrimšanu vai minimālu noliekšanos.
Spolītei jābūt ar ideālu bremzi, lai zibenīgi to varētu atlaist un ļaut lielākam zemūdens “eksemplāram” nedaudz paskrieties un pagurt, lai pēc tam vieglāk izcelt uz ledus.
Upēs zivis pretojas spēcīgāk
Pamatauklas resnums nepārsniedz 0,18 milimetru. Jo aukla tievāka, jo mazāka būs straumes ietekme uz to. Jāpatur prātā, ka mazās un straujās upēs galvenokārt uzsvaru liek uz sapaliem, vimbām un žiperīgām raudām. Parasti upēs zivis pretojas daudz spēcīgāk nekā ezeros.
Pamatauklas galā piesien svina grimuli ar mikrogriezulīti. Svaram jābūt tik lielam, lai ēsmu zemledus straumē neaiznestu tālāk par trim metriem no āliņģa. Virs svina nekādus trīsdaļīgos griezuļus vairs neliekam, it kā, lai būtu, kur piesiet pavadiņu, bet pēdējo vienkārši iesienam cilpā. Pavadiņas resnums atkarīgs no tā, kur un ko copējam, savukārt garums nedrīkst pārsniegt attālumu līdz svina grimulim. Āķīša izmērs svārstās no 14. līdz 16. numuram.
Pieci kilogrami – standarts
Ar šādām makšķerītēm Mazajā un Lielajā Juglā gadu no gada makšķernieki copē baltos sapalus un turklāt dara to itin prāvā straumē. Viena metra dziļumā, kur pat trīs gramu smagu mormišku nevar dabūt uz grunti, nepalaižot auklu vismaz piecu metru attālumā no āliņģa. Dienas piecu kilogramu loms ir standarta variants. Turklāt bieži pieķeras tādi “eksemplāri”, ko noturēt nav iespējams. Savukārt, uzliekot resnāku pavadiņu, zivs ēsmu vairs neņem. Par pēdējo izmanto nevis motili vai baltos mušu kāpurus, bet gan mēslu sliekas. Ar iebarošanu gan šādās vietās nav jēgas aizrauties – lieciet iebarojamo barību kaut vai māla pikucī, to tomēr pāris minūtēs aizskalos projām, un visam darbam būs nulles vērtība.
Par pamata smagumu izmantoju nevis vienkāršu svina grimuli, bet gan 6. – 10. numura āķi, uz kura ir neliela barotava. Šādi āķīši ir, piemēram, 008. sērijas “Cobra”. Spirālē iespiežu iebarojamo masu, bet, lai brīdī, kad tā būs izskalota un līdz ar to ēsmu neaiznestu pa straumi uz leju, uz paša āķa gala “uzsēdināta” svina olīvīte. Nedaudz sarežģīti, bet kalpo ļoti labi. Svina olīvīti var uzvērt arī uz pamatauklas pirms āķa – barotavas piesiešanas. Pats gan tā nedaru, jo man ir gadījies, ka pavadiņa aptinās ap šo svinu.
Visiem ne asakas, un esiet prātīgi, jo pēdējā laikā ledainajā ūdenī izpeldējušos makšķernieku skaits strauji palielinājies.
***
Nerakstītie jaunumi noteikumos
Sarunā ar “likuma kalpiem” noskaidrojām – pagājušā gada versija, ka obligāti līdaku makšķerei ziemā uz ledus jābūt aprīkotai ar makšķerkātu, spoli un pludiņu, šogad nav saistoša. Kā obligāts nosacījums ir līdaku makšķeres – ūdas atrašanās līdz 50 metru no makšķernieka, redzamības zonā. Vienkāršāk sakot – ja zivju inspektors jums pienāk klāt, tad no tās vietas, kur jūs atrodaties, makšķerei jābūt redzamai un līdz ar to – kontrolētai. Mūsu ūdenskrātuvēs mājo ļoti daudz zemmēra plēsoņu. Lai tās nepaspētu ierīt makšķernieka izlikto ēsmu pārāk dziļi un varētu saudzīgi šīs zivis atlaist paaugties lielākas, šāda likuma nostādne ir ļoti apsveicama.
