Desmit gadu aiz restēm – tik neadekvāti zemu novērtēta divu Valmieras policistu dzīvība, lemjot par likumsargu slepkavu sodu.
Desmit gadu aiz restēm – tik neadekvāti zemu novērtēta divu Valmieras policistu dzīvība, lemjot par likumsargu slepkavu sodu. Un viss tādēļ, ka eksperti savā atkārtotajā slēdzienā minējuši terminu – ierobežota pieskaitāmība –, lai gan pirms tam secinājums bija viennozīmīgs – apsūdzētais Mihails Kondrašovs, kurš, starp citu, šaušanas brīdī bija uzplečota persona, ir vesels.
Speciālisti šo diagnozi skaidro kā nespēju visā pilnībā apzināties vai vadīt savu rīcību, turklāt nereti agresīvu ierobežoti pieskaitāmā rīcību var izraisīt pret viņu vērsta ņirgāšanās vai pazemojošas darbības. Nezinot sīki visus lietas apstākļus, grūti spriest, kādēļ tieši policijā Kondrašovam “aizbraucis jumts”, taču pat psihiatriem nesaprotams šķiet fakts, ka it kā neapzinātās rīcības laikā slepkava aukstasinīgi pārlādējis ieroci un turpinājis šaut. Tādēļ arī prokuratūra, pārsūdzot spriedumu, pieprasīs neatkarīgo ekspertīzi.
Vēl dīvaināk, ka persona ar psihiskiem traucējumiem (tieši tie rada ierobežotu pieskaitāmību) varēja nostrādāt iekšlietu sistēmā vairāk nekā desmit gadu un iziet neskaitāmas medicīniskās pārbaudes. Viņa problēmām, pēc mediķu domām, vajadzēja izpausties kaut vai pastiprinātā personības deformācijas veidā, taču, kā redzams, visi bijuši akli, ja pat ļāvuši nēsāt ieroci.
Nerunāsim par to, ka, nosakot sodu Kondrašovam, tiesai svarīgāka likās vainu mīkstinošā ierobežotā pieskaitāmība, bet vainu pastiprinošais apstāklis – reibums – to neietekmēja. Būtiskāk – gribētos zināt, cik vēl šādu aizmiglotu prātu pastaigājas mūsu ielās, gatavi jebkurā brīdī, kad kāds uz viņiem ne tā paskatīsies, izraut legāli nesātu ieroci un nogalināt.
