Mīlestības un labvēlības gaisotne valdīja visu nedēļu, un tā ļoti palīdzēja teātra veidošanā. Tāpēc šīs dienas man bija iepriecinošas, aizritēja jaukā, smagā ritmā.
Mīlestības un labvēlības gaisotne valdīja visu nedēļu, un tā ļoti palīdzēja teātra veidošanā. Tāpēc šīs dienas man bija iepriecinošas, aizritēja jaukā, smagā ritmā. Visi – tehniskie un radošie darbinieki – palīdzēja, ar pozitīvām domām radīja labu atmosfēru. Mūsu tik piesātinātajā kultūras dzīvē aģentūra “Kultūra” deviņas dienas atvēlēja plašas telpas. Tas ir ļoti aizkustinoši, un pēc ilgiem laikiem varējām brīvi veidot teātri, visi mūs atbalstīja.
Varu teikt, ka Jelgavas skatītājs ir brīnišķīgs. Katru vakaru teātra publika piepildīja zāli tieši tā, kā mums patīk – līdz pusei. Bez viņiem nevar, un mums ir.
Pirmā izrāde bija jau sestdien, spēlējām “Parasto brīnumu”. Biju bezgala laimīga, ka labi izdevās. Tā ir filosofiska, un baidījos, kā skolēni atsēdēs, bet viņi skatījās un teica: “Vai, tik smuki!” Jutos ļoti gandarīta. Savukārt svētdien bija kolēģa izrāde, bet nedēļu iesākām ar Ādolfa Alunāna lugām, ko mēs ļoti mīlam spēlēt. Otrdien – Šekspīra “Divpadsmitā nakts”, bet trešdien – brīnišķīga izrāde “Vecmodīgā komēdija”. Ar mīlestību strādājām, ķidājām un tomēr bažījāmies, kā izdosies. Viss, ko aktieri darīja uz skatuves, tika uzņemts ar prieku. Viesojās pat ciemiņi no Auces. Savukārt ceturtdien viesos bija Zaļenieku pagasta teātris ar “Atdodiet vecmāmiņu”. Baiļojos, kas amatieru teātrim no laukiem sanāks. Bet Jelgavas publika – cepuri nost! Arī no Tērvetes un Bēnes bija atbraukuši cilvēki. Piektdiena bija smaga ar tehniski grūtu izrādi “40 karātu”, tāpēc visvairāk baidījāmies, lai gan aktieriski tā bija labi sagatavota. Šodien ir man tuva izrāde “Mīļais melis” ar spilgtākajiem aktieriem, bet rīt – finālā – muzikāls uzvedums “Es jums stāstīšu, ko var dzirdēt, ja klausās…”.
Šonedēļ eksistēja tikai “teijāteris”, viss aizritēja nemitīgā darba procesā, ārpus tā neko nepamanīju, jo nebija laika. Bet nu diemžēl atkal ilgi uz skatuves netiksim.
Vairs negribas nekādus notikumus, bet mieru – apsēsties, apgulties un palasīt kādu grāmatu, jo tik daudz ir sakrājušās.
