Līdz ar Trešās atmodas sākumu padomju terora upuru un Otrajā pasaules karā kritušo karavīru apbedījuma vietas iezīmējām ar baltiem krustiem.
Līdz ar Trešās atmodas sākumu padomju terora upuru un Otrajā pasaules karā kritušo karavīru apbedījuma vietas iezīmējām ar baltiem krustiem. Vācu okupācijas laikā nogalinātajiem ebrejiem atjaunoja pieminekli. Uzlikta piemiņas zīme Garajos kalnos noslepkavotajiem garīgi slimajiem. Vācu okupācijas gados Jelgavā pirmais terora vilnis vairākus mēnešus, sākot ar 1941. gada jūlija vidu, skāra ebrejus. 1941. gada 2. septembrī nošāva vēl 45 garīgi slimos ebrejus, kas ārstējās Jelgavas psihiatriskajā slimnīcā. Viņu vairāk nekā 6000 mirstīgās atliekas glabā tautā iesauktais nāves mežs. 179 padomju varas aktīvistus likvidēja 1941. gada 14. oktobrī mežā pie Nikolaja stigas aiz Meža (Nikolaja) kapiem. 1942. gada janvārī 440 nošautos garīgi slimos cilvēkus apraka Garajos kalnos. 1942. gada 27. maijā pie Platones pagasta Ērmiķu mājām noslepkavoja 39 sarkanarmiešus un 280 čigānu. Otrā kapā sameta 12. novembrī likvidētos 47 čigānus. Trešajā kapā apraka 1943. gada februārī nobendētos 40 padomju karagūstekņus. Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem, Jelgavā un tās apkārtnē gājuši bojā 8300 upuru. Ka vācu pedantiskā cilvēku iznīcināšanas sistēma daudz neatpaliek no trešā padomju terora viļņiem, kas 20 gadsimtā brāzās pār Latviju, mēmi liecina tas, ka no 327 000 padomju karagūstekņiem, kas gājuši bojā Latvijā, 23 000 iznīcināti Jelgavā.
18 000 apglabāti mežā aiz RAF. 5000 upuru apbedījuma vietu krievu karavīru kapos Miera ielā grūti konstatēt. Nežēlības un posta vietas iezīmētas ar attiecīgām piemiņas zīmēm. 364 upuri no Nikolaja stigas 1957. gadā pārapbedīti kapos Miera ielā 8 no ieejas labajā pusē. Tur centrā atrodas arī Otrajā pasaules karā kritušo Jelgavas strādnieku gvardes cīnītāju apbedījumi. Vieta, kur kādreiz pie Ērmiķiem atradās trīs kapi, tagad ir zem ūdens. Padomju varas gados tur veikta ekshumācija, pārapbedot 648 noslepkavotos čigānus un padomju karavīrus Miera ielas 8 Brāļu kapos ieejas vārtu abās pusēs. Uzliktas divas piemiņas plāksnes. Lai saglabātu upuru piemiņas vietas atceri, atgādinātu par traģēdiju, kas notika pirms 65 gadiem, ceļu krustojumā pie Ērmiķiem par pieminekļa nepieciešamību rakstījis ne tikai Gaitis Grūtups un Andris Tomašūns, to ierosinājusi arī Jelgavas Čigānu biedrība. Piemineklis būtu vajadzīgs arī kā brīdinājums totalitārajām valdībām, kā atgādinājums novērst nākotnē līdzīgu noziegumu pret cilvēcību atkārtošanos un saukt vainīgos pie atbildības. Tas būtu viens variants. Otra iespēja – uzlikt pieminekli Miera ielas 8 kapsētā – arī novērtējama, jo tieši tur pārapbedīti pie Ērmiķiem noslepkavotie nacistu upuri. Tā būtu vieta, kur katru gadu 27. maijā pulcēties sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem un piederīgajiem, lai godinātu bojāgājušo atceri.
Rakstā minēta informācija no Viktora Guščina grāmatas “Nacistu un viņu atbalstītāju noziegumi Baltijā”, G.Grūtupa raksta “Zemgales Ziņās” “Ērmiķos nav pat baltā krusta” un padomju gadu aktīvistes L.Dlohi arhīva materiāliem, kurus saņēmu 1990. gadā. Tādēļ dažu faktu prepozīcijā vērojamas atšķirības.
