Atmiņu drumslas par vācu laiku Jelgavā.
Atmiņu drumslas par vācu laiku Jelgavā
Es nevaru atcerēties visu, taču man nav domas kaut ko izpušķot, pieliekot klāt citviet lasīto,” saka vecais jelgavnieks, par Zemgales danču ķēniņu dēvētais horeogrāfs Vilis Ozols. Jācer, ka viņa atmiņas uzjundīs jaunības vai bērnības iespaidus vēl kādam mūsu lasītājam un būs interesantas arī pēcnācējiem.
Mācījos Skolotāju institūtā, kas atrodas tagadējā LLU Ekonomikas fakultātes ēkā. Tur katrs mūsu rīts sākās ar svētbrīdi aktu zālē, ko vadīja prāvests Jēkabs Ķullītis, pie ērģelēm – mūzikas skolotājs, komponists Jēkabs Mediņš.
Arī tad, kad sākās mācību gads, brīvu dzīvokļu un istabu pilsētā netrūka. Viens no maniem klasesbiedriem pat īrēja istabu viesnīcā. Tā bija plaša, bet ziemā auksta, jo trūka malkas. Tad viņš sarīkoja klases ballīti, kuras galvenais uzdevums bija piesildīt istabu. Kaut ko līdzīgu par to, kā zaldātu rota silda istabu, esmu lasījis no Alekseja Tolstoja, kurš aprakstīja carienes piedzīvojumus.
Cukura bija maz, to pārdeva tikai uz kartītēm. Tādēļ mūsu klases audzinātājs Strautzels sarunāja ekskursiju uz cukurfabriku. Zemteksts šim pasākumam bija kaut maķenīt apmierināt mūsu saldumu kāri. Fabrikā tiešām atļāva pagaršot un bāzt kabatās graudu cukuru, kas tika ražots tādos stienīšos kā rakstāmais krīts. Mājās ejot, uz Lielupes tilta kādam no mūsu puikām uznāca dullums, un viņš aizsvieda vienu cukura gabalu pār margām tālu upē. “Redz, cik es tālu varu aizsviest!” šis lielījās. Citi nepadevās un sāka darīt to pašu…
Pretestība okupantiem. 1942. gada vasarā Jelgavā ieradās Ostlandes vietvaldis Rozenbergs. Pats tur klāt nebiju. Sagaidīšanas ceremonijā, uz kuru tika vesti skolēni, visiem vajadzēja dziedāt Lielvācijas himnu “Deutchland, Deutchland uber alles” (“Vācija, Vācija – pāri visam”). Skolēni nedziedāja, stāvēja klusu. Otrajā dienā skolās ierādās Zemgales gebīts-komisārs Mēdems un ārdījās kā traks. Sauca sakarā ar šo sabotāžu. Skolotāju institūts izgāja sveikā, jo mūsu orķestris tomēr to himnas melodiju bija spēlējis.
Jelgavas teātra izrādes vācu laikā bija gara gaismas gaišākais centrs. Kā šodien atceros Hauptmaņa lugu “Pirms saules rieta”, ko bija iestudējis un satriecoši spēlēja no Piemaskavas atbēgušais latviešu aktieris un režisors Osvalds Glāznieks. Atminos lielisko komiķi Jāni Ķikuli, Elzu Barūni. Reiz gadījās tā, ka pienāca izrādes laiks, bet priekškars nevērās. Gaidījām minūtes piecpadsmit. Tad “fazānu” (nacistu partijas biedri, kas valkāja īpašas dzeltenas formas) pavadībā zālē ieradās Mēdems. Kolīdz viņš bija apsēdies savā vietā, izrāde sākās.
Mode. Auduma trūkuma dēļ tika šūts no maziem kaut kur sameklētiem gabaliņiem. Tādēļ, piemēram, puišu virsjakām plecu daļa vai piedurknes bija dažādās krāsās. Mana mātes māsa savu apvalkāto mēteli izārdīja un sašuva vēlreiz, virsdrēbi izgriežot uz otru pusi. Mētelis izskatījās kā jauns. Modē bija mufes – roku sildītāji. Tās kabatās ērti varēja sabāzt dokumentus, pūderi un arī burkānu šķēlītes, ko kinoteātrī grauza konfekšu vietā. Modē bija klikatas ar koka zoli. To sadalīja divās daļās, kuras savienoja ar eņģīti vai biezāku ādas gabalu. Tādējādi staigājot zole bija kaut nedaudz elastīga.
Latviešu puiši nicinoši izturējās pret meitām, kuras draudzējās ar Jelgavas garnizona vāciešiem. Tolaik vācu armijā populārā dziesma bija “Lilī Marlen” (līdzīgi kā latviešu leģionāru “Zilais lakatiņš” vai sarkanajā armijā “Katjuša”). Vācu dziesmas melodijai tika pievienoti šādi parodēti vārdi: “Tagad latvju meičas vāciski vien prot/Negrib latvju zēniem vairāk skūpstus dot/Bet mēs varam tikai smiet/Kad latvietes ar fričiem iet un dzied “Lilī Marlēn”, un dzied “Lilī Marlēn”. Vēl bija radušies tautas vārdi jau pirmskara laikā populārajai modes dejai lambetvoks: “Hitlers sēž uz gumijkok”,/Gēbelss dejo lambetvok”,/ Tas nebūs joks,/Kad lūzīs gumijkoks.”
Mācoties Jelgavā, dzīvoju pansijā scenogrāfa Arvīda Spertāla mājā. Varenā divstāvu koka ēka atradās Krišjāņa Barona ielā pie krustojuma ar Kalpaka ielu, apmēram tajā pašā vietā, kur septiņdesmitajos gados tika uzcelts Mašīnbūves rūpnīcas lielais cehs. Spertāla dzīvesbiedre Marga Spertāle bija teātra kostīmu māksliniece. (Abi pēc kara darbojās Rīgas teātros.) Paši Spertāli aizņēma otro stāvu. Pirmais ar vairākām istabām un plašu zāli bija izīrēts pilsētas provizoram (aptiekāram) Jekševicam. Viņš jau bija miris, taču telpas apdzīvoja provizora kundze ar māti un meitu Helēnu. Šajos apartamentos viena paliela istaba tika izīrēta trim puišiem – viens mācījās lauksaimniecības akadēmijā,
otrs – ģimnāzijā, trešais biju es – Skolotāju institūta audzēknis. Īres maksas vietā mums Jekševicas kundzei vajadzēja dot lauku produktus – kartupeļus, miltus, krējumu. No tā viņa iztika pati un arī gatavoja maltīti mums. Helēna draudzējās ar Annas draudzes palīgmācītāju Alfrēdu Grosu. Vēlāk viņi apprecējās. Pēc kara daudzus gadus mācītājs kalpoja Sv.Jāņa baznīcā. Kara laikā Gross vadīja mācības iesvētāmajiem. Arī es biju viņu vidū. Diemžēl daudzkārt gadījās tā, ka uz mācītāja nodarbībām atskrēju vēlāk, nokavēju. Tā sagadījās, ka manu iesvētību svētdienā Jelgavā iebrauca minētais Ostlandes vietvaldis Rozenbergs. Viņu sagaidot, tilts pār Lielupi bija slēgts. Tēvs no Valgundes mani veda pajūgā, un tā mēs pie tilta dabūjām gaidīt. Diemžēl nokavēju arī savu iesvētību dievkalpojumu. Mācītājs Gross vēlāk stāstīja Jekševica kundzei: “Viņš vienmēr kavēja iesvētes mācību nodarbības un pat savas iesvētības nokavēja!” Taču beidzamajā reizē es nebiju vainīgs – tas sanāca Rozenberga dēļ.
Pastāvēja kārtība, ka zemnieku saražoto vajadzēja nodot nodevās valstij. Varēja atstāt vienīgi to, ko paši spēja apēst. Tirgū pārdot produktus nedrīkstēja. Iebraucot Jelgavā, uz Lielupes tilta vācieši lauciniekus pārbaudīja, vai neved ko pārdošanai. Taču, par spīti aizliegumam, māte no Valgundes veda pilsētniekiem krējumu, sviestu. Tādās reizēs viņa uzvilka garus brunčus, apsedza galvu ar lielu lakatu un izskatījās vecāka. Sēžot ratos, krējuma spainīti un sviestu noslēpa starp kājām zem brunčiem. Vācietis pie tilta lika kāpt ārā no ratiem, lai redz, kas ir vezumā. Māte teica, ka brauc pie daktera, un pat kliedza, ka sāp kājas un nevar pakustēt. Vācietis zem brunčiem jau neskatījās.
Ostmarkām, ko vācieši ieviesa austrumos okupētajā teritorijā, bija maza vērte. Tādēļ visbiežāk notika maiņas tirdzniecība. Piemēram, kāda turīga kundze par pārtikas produktiem reiz atdeva sava mirušā vīra kreklus – pietika visiem mūsu ģimenes vīriešiem.
Jāteic, ka daudziem palīdzēja pirms kara sarūpētais. Kārlis Ulmanis jau 1939. gadā mudināja katram sagādāt vismaz divus veļas komplektus un citas dzīvei nepieciešamas lietas. Mana māte bija sapirkusies tik daudz sērkociņu, ka pietika visam kara laikam.
Tolaik tādu vārdu “prostitūta” nelietoja. Bija smukāks – bārdāma. Jelgavas jaunās viesnīcas (tagad viesnīca “Jelgava”) otrajā stāvā atradās skaista plaša kafejnīca. Veikalos kūku nebija. Taču šajā kafejnīcā tās varēja pie galdiņa nobaudīt. Protams, par kūkām nācās atdot dažus kuponus no pārtikas kartiņām. Dažreiz to arī atļāvāmies. Kafejnīca galvenokārt bija domāta vācu virsniekiem, taču apkalpoja arī mūs – civilos. Tad redzējām vāciešus, kas tur ieradās sarunāt bārdāmas. Viņas atnāca un pašas apsēdās pie galdiņa vai arī piedāvājās apsēsties tur, kur jau bija vācieši. Bārdāmas paklusu un atklāti sarunājās latviski (vācieši jau to nesaprata). Dzirdēju, ka viena teica otrai: “Šis mani laikam neņems, šovakar es iešu mājās.”
Visu kara laiku vakaros un naktīs bija jāievēro stingra aptumšošana. Ja kāds logs palika gaišs, varēja sagaidīt, ka tajā iesviedīs akmeni. Aiz aizklātajiem logiem ritēja dzīve, bet ielās – pilnīga tumsa. Taču nebija jābaidās no laupīšanām – tādas nepiedzīvoju un par tādām arī nedzirdēju.
