Latvijas Republika formāli ir leģimitējusi denacionalizēto dzīvojamo fondu, kurā mīt 25 000 ģimeņu, taču reāli tā īsteno padomju genocīda politiku gan pret šo īpašumu valdītājiem, gan tajos dzīvojošajiem pilsoņiem.
Latvijas Republika formāli ir leģimitējusi denacionalizēto dzīvojamo fondu, kurā mīt 25 000 ģimeņu, taču reāli tā īsteno padomju genocīda politiku gan pret šo īpašumu valdītājiem, gan tajos dzīvojošajiem pilsoņiem. Latvijai iedalīti Eiropas struktūrfondu līdzekļi – 30 miljoni eiro dzīvojamā fonda renovācijai –, taču denacionalizētais dzīvojamais fonds tiek nepamatoti ignorēts. Tas vairāk nekā desmit gadu pildīja valsts uzliktās sociālās funkcijas saistībā ar uzspiesto īres griestu politiku, 50 padomju gados minētais dzīvojamais fonds tika pastiprināti nolietots, un to vēl vairāk veicināja ieviestie īres griesti. Tādējādi Eiropas līdzekļu piesaiste būtu ļoti nepieciešama. Kā tiesiskā valstī var būt šāda nevienlīdzība līdzekļu sadalē? Varbūt denacionalizētajā fondā dzīvo tikai nēģeri, kuriem jāsalst un jāmitinās neatbilstošos mājokļos, ignorējot taisnīgas sadales principus, tiek pārkāpti arī cilvēktiesību galvenie pamatprincipi par atbilstošiem dzīves apstākļiem.
Neievērojot minētās sadales taisnības principus, mēs, namīpašnieki, rezervējām tiesības ierosināt prasību Satversmes tiesā. Lūdzu Latvijas Republikas Tiesībsarga atbalstu minētās prasības ierosināšanā un sastādīšanā. Visas saņemtās atbildes ir vērstas uz denacionalizētā īpašuma ignorēšanu, lai gan minētais dzīvojamais fonds nepārprotami ir valsts dzīvojamā fonda sastāvā.
