Tā, pārfrāzējot, saukli par latvju došanos jūriņā, varētu teikt par zemkopības ministra Mārtiņa Rozes mudinājumu zemniekiem attīstīt ražojošo lauksaimniecību.
Tā, pārfrāzējot, saukli par latvju došanos jūriņā, varētu teikt par zemkopības ministra Mārtiņa Rozes mudinājumu zemniekiem attīstīt ražojošo lauksaimniecību. Aicinājums izskanējis konferences “Lauki. Lauksaimniecība. Nauda. Kā un kam tērējam?” atklāšanā. Iebilst kaut ko nudien neceļas roka un mēle. Kas cits kā ražošana cels mūs saulītē un kas cits kā latviešu zemnieku darba tikums pacelts teju vai folklorizētos augstumos. Lai paliek leģendārie ulmaņlaiki, kad bekons un sviests bijis ekonomikas pamatu pamats. Pēckara kolhozu un sovhozu laiki palikuši atmiņās ar tūkstošos mērāmiem govju ganāmpulkiem, milzīgām cūku fermām un labības tīrumiem līdz horizontam. Neatkarības atjaunotnē čaklie latvji ar tādu pašu entuziasmu, kā kopjot kopu govis, cūkas un tīrumus, ņēma un visu izvazāja. Var priecāties, ka tika salauzts kolektīvās saimniekošanas mugurkauls. Vien skumji, kad otro gadu desmitu neizdodas pat tuvoties bijušajai saimniekošanas godībai.
Līdz ar to ministra aicinājums varbūt arī skan savlaicīgi. Vietā pieminēt līdzšinējo ES lauksaimniecības politiku, kas, godīgi sakot, aizgājuši šķērsu ceļus. Eiropā gadu desmitiem uzskatīja, ka tiek ražots par daudz lauksaimniecības produkcijas. Tagad, izrādās, pieprasījums pēc pārtikas pasaulē, it īpaši Ķīnā, Indijā un arābu valstīs, ir tik liels, ka tās pietrūkst. Līdz ar to ES lauksaimniecības politikas veidotāji (un mēs tiem līdzi) nošāvuši greizi. Zaudētā atgūšana būs jau daudz grūtāka. Un ar vieniem ministra aicinājumiem ir par maz.
