Skolotājas Birutas Raudives audzēkņi ir pazīstami kā olimpiāžu uzvarētāji un «Stāstnieku ķēniņi», kuri dziļi iemīlējuši latviešu valodu un literatūru.
Skolotājas Birutas Raudives audzēkņi ir pazīstami kā olimpiāžu uzvarētāji un “Stāstnieku ķēniņi”, kuri dziļi iemīlējuši latviešu valodu un literatūru
Skolotāja Biruta Raudive māca latviešu valodu un literatūru vienā no vismazākajām rajona pamatskolām – Glūdā. Arī pēc stundām viņas kabinetā ielūkojas audzēkņi, jo skolotāja prot iedvesmot nedrošo, nomierināt satraukto, palīdzēt atrast līdzsvaru bieži vien sarežģītajā jauniešu dzīvē.
Pirms dažiem gadiem “Ziņās” rakstījām par Glūdas pagasta meiteni Vitu Sitiņu, kas Rīgā Latvijas Universitātes Etniskās kultūras centra rīkotajā konkursā kļuva par visas Latvijas “Stāstnieku ķēniņieni”. Tolaik Vita jau mācījās Spīdolas ģimnāzijā, taču līdz savam goda titulam galvenokārt bija izcīnījusies, vēl mācoties pamatskolā Glūdā skolotājas Birutas Raudives vadībā. Jāpaskaidro, ka konkursa noteikumi prasa, lai “Ķēņina” titula ieguvējs iepriekšējos trīs gadus pēc kārtas iegūst “Dižā stāstnieka” titulu. Vēl pirms tam ir “Mazā stāstnieka” un “Lielā stāstnieka” kategorijas. Lai kaut vienu izcīnītu, jāmāk stāstīt pasakas, mīklas, anekdotes, gadījumi no savas dzīves un daudz kas cits. Skolotāja Raudive Glūdā izaudzinājusi trīs “Stāstnieku ķēniņus”.
Māte lasīja adot
“Latviešu valodu mācoties, ir grūti gūt gandarījumu. Taču stāstnieku konkurss, kur piedalāmies jau vairāk nekā desmit gadu, dod iespēju bērnam plaši parādīt savas radošās spējas,” saka Biruta Raudive. Līdzīgi bijis ar folkloras kopu “Bitītes”. Taču, kad pensijā aizgāja dziedāšanas skolotāja Drosma Šeibe, tā darbību izbeidza.
No kurienes Birutai Raudivei mīlestība uz latviešu valodu un literatūru? No vecākiem, no dzimtajām Gravām Rudbāržu pagastā Kurzemē. Vecāki daudz lasīja, māte, būdama liela rokdarbniece, bija pat iemanījusies reizē adīt un lasīt. Biruta piedzima 1942. gadā, brālis Jānis dažus gadus vēlāk. Pāri bija gājis gan Kurzemes katls, gan Staļina terors, izvešanas, bet ģimenē valdīja liela sirsnība, uzticēšanās un ļoti daudz kas savā starpā tika izrunāts, arī ganos sastrādātās blēņas. “Liela autoritāte man bērnībā bija mammas māsa krustmāte Marta. Viņa dzimusi jau brīvajā Latvijā, mamma – vēl pirms Pirmā pasaules kara. Māsām bija 18 gadu starpība. Marta aizgāja studēt par skolotāju, un zināmā mērā es devos viņas pēdās,” atzīst Biruta Raudive. Pedagoga profesija piecdesmitajos sešdesmitajos gados bija populāra. No mūsu Rudbāržu vidusskolas 1960. gada izlaiduma klases uz Liepājas Pedagoģisko institūtu aizgāja studēt piecas meitenes. “Klases audzinātājs Zigrīds Fridbergs, kas vēlāk ilgus gadus mācīja fiziku un matemātiku Jelgavas 1. vidusskolā, man gan bija paredzējis karjeru inženierzinātnēs. Viņa vadībā mūsu klase brauca nedēļu garās ekskursijās uz Liepāju, Rīgu, kur iepazināmies ar uzņēmumiem un nākotnes darba iespējām. Tomēr, lai arī audzinātājs bija dusmīgs, paliku pie skolotājas profesijas,” Biruta Raudive saka, piebilstot, ka viņai mācoties nācies sastapt daudz izcilu pedagogu.
Sirsnīgo sarunu rekords
1964. gadā, nonākot savā pirmajā un vienīgajā darbavietā Glūdas pamatskolā, Birutai pirmais iespaids bijis tāds, ka labāk tomēr būtu doties kaut kur citur. Zemgales līdzenums, salīdzinot ar Kurzemes kalniem un lejām, pavisam neierasts. Taču jaunās kolēģes Inese Irbe, Vera Juhņeviča, Zaiga Sakne, skolotājs Uldis Rozenvalds, skolas apkopēja Ņina Neilande un daudzi citi palīdzēja iedzīvoties, un 44 gadi pagājuši ātri – kā vasaras launadziņš. Turpat Glūdā izveidojās ģimene. Nupat ar mazmeitu Santu, kas ar meitas Ingūnas ģimeni dzīvo Smiltenē, esot sasniegts jauns sirsnīgo telefona sarunu rekords – mēnesī 18 stundu. Jāpiebilst, ka Birutai Raudivei raksturīga ātra valoda, turklāt sarunas temati mainās negaidītās, taču interesantās kompozīcijās.
****
viedokļi
Zita Reča, 8. klases skolniece.
Skolotāja Biruta Raudive vairs nav jauna, taču gadu gaitā kļuvusi par tik lielisku pasniedzēju, ka, šķiet, grūti atrast vēl kādu, kas savu darbu varētu veikt tik perfekti. Viņa spēj panākt to, ka visiem padodas tas, ko viņa māca. Skolotāja Raudive ir arī kā draudzene, kurai droši var stāstīt visus noslēpumus, zinot, ka neviens cits tos neuzzinās. Ar viņu iespējams izrunāties par visu, kas uz sirds, jo skolotāja vienmēr spēj atrast izeju sarežģītās situācijās un pateiks derīgu padomu.
Mācījusi arī manu mammu un tēvočus, labi atceras viņu, kā arī citu savu absolventu panākumus. Glūdas skolā Biruta Raudive strādā jau 44. gadu, un var teikt, ka tā ir viņas mūžs.
Vita Sitiņa, Spīdolas ģimnāzijas 12. klases skolniece. Izcilus skolotājus varu minēt daudzus, bet visvairāk ar šiem vārdiem saistās latviešu valodas un literatūras skolotāja, klases audzinātāja laikā, kad es mācījos Glūdas pamatskolā. Atminos, kā gatavojāmies latviešu valodas olimpiādei. Visi jau sen mājās, bet mēs vēl skolotājas kabinetā būrāmies cauri dažādiem uzdevumiem, gramatikai un pagājušo gadu olimpiāžu darbiem. Vēlāk savā Zemgales līdzenumā varonīgi cīnījāmies ar pretvēju, jo autobuss jau sen bija aizbraucis. Jāatzīst, ka vidusskolas laikā man ne reizi nav nācies mācīties latviešu valodas gramatiku. Esmu lieliski tikusi cauri ar pamatskolā apgūto. Ļoti svarīgs bija arī skolotājas morālais atbalsts, ko vienmēr saņēmu, kad māca bailes kaut ko sākt vai biju noraizējusies pirms kārtējā pārbaudījuma – konkursa vai olimpiādes. No viņas vienmēr atskanēja: “Tu to vari!” Šo vārdu pašlaik man nereti pietrūkst.
***
Biruta Raudive
Dzimusi 1942. gadā Kuldīgas rajona (tolaik Liepājas) Rudbāržos.
No 1949. līdz 1960. gadam mācījusies Rudbāržu vidusskolā.
No 1960. līdz 1964. gadam studēja Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, ko ar izcilību absolvēja kā sākumskolas un angļu valodas skolotāja.
No 1964. gada strādā Glūdas pamatskolā, kur māca latviešu valodu un lieteratūru. Līdz izlaidumam ir izaudzinājusi deviņas klases.
Precējusies, ir meita un divi mazbērni.
