Situāciju ar psihosociālajiem riskiem mūsu darbavietās aicinājām komentēt Zemgales Reģionālās valsts darba inspekcijas galveno inspektori, arodveselības speciālisti Lailu Celmiņu.
Situāciju ar psihosociālajiem riskiem mūsu darbavietās aicinājām komentēt Zemgales Reģionālās valsts darba inspekcijas galveno inspektori, arodveselības speciālisti Lailu Celmiņu.
Stress ir lielums, ko nevar redzēt un sataustīt, taču tas pieņemas spēkā. Eiropas riskos nav minētas strādājošo savstarpējās attiecības un darbinieku attiecības ar vadību. Tas ir ļoti svarīgi. Vieglāk strādāt, ja tās ir veselīgas. Līdzko kolektīvā ir dalīšanās vai nesaprašanās, risks palielinās. Līdz šim neesmu redzējusi darbavietu, kur attiecību riski būtu izanalizlēti. Paskatoties darba vides izvērtējumus, pie mums par tiem sāk domāt medicīnā, ražošanā un citās jomās tam nepievērš uzmanību. Valsts iestādēs, kur ir darbs ar klientiem, arī vērojamas izmaiņas.
Krājas, krājas un sakrājas
Darba apjomam augot, vadītāji negrib pieņemt jaunu cilvēku, bet uzliek kādam papildu pienākumu, taču parasti aizmirst samaksāt. Strādājošie pauduši, ka šāda rīcība (“izbraukšana” uz esošo darbinieku ādas) saistīta ar to, ka vadītāji, sevišķi firmu īpašnieki, dzīves dārdzības palielināšanās apstākļos nevēlas zaudēt līdzšinējo komfortu, bet darbinieki ir pozīcija, ko joprojām var locīt un uz kuru ietaupīt. Cilvēkam vairāk jāpadara, prasības ir lielākas… Tāpēc aizvien biežāk parādās izdegšanas sindroms.
Stresa izraisītas sekas atklājas nelaimes gadījumos darbā ar letālām sekām. Tie gan tiek klasificēti kā dabīgā nāve. Tā iestājusies vai nu no miokarda infarkta, vai insulta. Tas ir slodzes rezultāts. Strādāšana vairākos darbos, pārslodze, stress… Organisms pamazām savas rezerves izsmeļ. Arī nakts darbu var strādāt līdz zināmai robežai. Kad neizdodas izgulēt naktī nesaņemto miegu, tas krājas, krājas un agrāk vai vēlāk atstāj iespaidu uz veselību. Protams, tas neizpaužas uzreiz – kā saindējoties ar ķīmiskām vielām vai konstatējot darbavietas trokšņa izraisītas veselības problēmas. Ar laiku jūt gremošanas trakta problēmas, palielinās nervozitāte, ātrāk pielīp saaukstēšanas slimības, pasliktinās imunitāte… Uzreiz tam nepievērš uzmanību, jo emocionālais faktors ietver ļoti daudz: gan darba laikus – diennakts, nakts, maiņu darbs –; attiecības; atalgojumu; darba apjomu.
Kad viss kā uz delnas Galarezultāts tam visam ir slimības – vai nu saaukstēšanās, vai somatiskās. Paaugstināts asinsspiediens, sāpes sirds apvidū… Ja ir šie simptomi, rodoties stresa situācijai, iekšējam vai ārējam konfliktam ar klientu vai ko citu, cilvēks nokļūst slimnīcā. Taču reti kad to saista ar darbu un stresu, bet tam ir vistiešākā saikne, šis riska faktors nereti provocē arī hroniskas vai vispārējas saslimšanas uzliesmojumu. Letālus nelaimes gadījumus darbā, kur nāve iestājusies dabīgā ceļā, noformē kā atzinumus. Pareizāk būtu par tiem sastādīt nelaimes gadījumu aktu, jo pameklējot lielākoties tiktu fiksēti psihosociālie riska faktori. Tie ir, un tikai tā tos var pierādīt. Pagaidām dziļāk izvērtē traumatiskos, reāli sataustāmos riskus. Pērn valstī sastādīti 36 nelaimes gadījumu darbā akti aistībā ar vispārēju saslimšanu un letālu iznākumu, no tiem deviņi notikuši Zemgalē.
Projekta par arodslimību izmaksām uzņēmumos un valstīs laikā biju Nīderlandē. Tur ir augsts pašnāvību risks. Biroju darbavietas ir ļoti koncentrētas – mājas stiklotas, darba vietas nodalītas ar stikla sienām. Bet cilvēkam ir svarīgi, lai būtu savs lauks. Birojā pie galda tiek pavadītas visas darba stundas, ritmu ietekmē sakari, IT programmu darbība. Tiklīdz kas bremzējas, visu nevar paspēt. No priekšniecības viedokļa atvērtie biroji ir labi – visu var kontrolēt, bet cilvēkam pietrūkst personificēšanās. Arī no ergonomikas viedokļa labāk, ja darbinieks pārvietojas, nevis visu var nokārtot, sēžot pie galda. Kā “uz delnas” ir grūti strādāt. Eiropas darba devēji, kas ienāk šeit, arī ražošanā turpina “būru” tradīcijas.
Mūsdienās ļoti svarīgs faktors ir mājinieku atbalsts. Ja tur neviens negrib uzklausīt tavas problēmas, cilvēks “sadeg”. It kā nav pareizi mājās nest darba problēmas, bet nereti, vienkārši izrunājoties, rodas kāda risinājuma ideja, parādās iedrošinājums saņemties un pateikt priekšniekam vai kolēģim, kas tev nepatīk un traucē darbā labi justies.
