10.februāris sākās ļoti nomācies un lietains, bet beidzās uz ļoti, ļoti pozitīvas nots.
Esmu rīdzinieks, bet māsa dzīvo Jelgavā. Viņas vīram dzimšanas diena – 82. Jābrauc. Pa ceļam apskatām Hercoga Jēkaba laukumā vēl pāri palikušās Starptautiskā ledus festivāla skulptūras. Ļoti žēl, ka šogad tik nepiemēroti laika apstākļi.Tad aizbraucam uz Baložu kapiem. Uzliekam piemiņas ziedus uz kapu kopiņas. Sēžamies automašīnā («Audi 100», 1986. gada). Gribu piestartēt, bet – pilnīgs klusums. Nekādas dzīvības pazīmes. Notīru akumulatora spailes – tas pats. Pēc vairākkārtējas «balsošanas» tomēr viens atrod tik daudz laika, lai iedotu audītim «piepīpēt». Bet tas neizrāda nekādas dzīvības pazīmes.Zvanu jubilāram, lai atsūta kādu palīgu. Domāju, ka varētu aizvilkt vismaz līdz jubilāra mājas sētai. Uz ceļa parādās gaidītā mašīna, bet tai pa priekšu viens sarkans autiņš, kas apstājās pie mums. Izkāpj labi noaudzis jauns Vīrietis, kurš jāraksta ar lielo burtu. Sasveicināmies. Viņš secina, ka laikam esot vesela bēdu ieleja. Un tūliņ ķeras vērsim pie ragiem, nebaidoties nosmērēt rokas. Radinieks arī jau piebraucis. Tas viss notika tik vienlaicīgi, ka es biju pilnīgi pārliecināts – jaunais cilvēks ir kopā ar manu radinieku.Jaunais vīrietis ļoti ātri pēc savas jau atstrādātas sistēmas noteica diagnozi. Atlika ievilkt manu autiņu, ko viņš arī izdarīja. Motors «pielēca», viņš noāķēja šlepējamo siksnu, ielika manā mašīnā, un es laimīgs varēju braukt. Ieradies pie jubilāra, prasu radiņam – kur palika paziņa? Kā? Es domāju, ka tas ir viņa paziņa!Tā nepamanīts jaunais krietnais cilvēks, kas uzradās bez «balsošanas» un kuram es lāgā pat paldies nepaspēju pateikt, bija aizbraucis.Manuprāt, šodien tas ir ļoti liels retums. Tāpēc gribu ar avīzes starpniecību pateikt ļoti sirsnīgu paldies par tik cilvēcīgu rīcību un novēlu veiksmi viņam visās jomās.Ar cieņu – Paulis
