«Pagrimums Jelgavas ielās» (12. februāris) rita: Ak, nu nezinu, tāda lāma kā Zirgu ielā jebkurā ielā sastopama.
“Pagrimums Jelgavas ielās” (12. februāris)
rita: Ak, nu nezinu, tāda lāma kā Zirgu ielā jebkurā ielā sastopama. Piemēram, Rūpniecības un Dambja ielā tāds ezers, ka tik turies! Nē, es neattaisnoju celtnieku darbu, bet, manuprāt, tur tiešām nav sensācijas. Privātmāju iedzīvotāju gan žēl – viņi mirkst.
kakaa: Nedomāju, ka autors centās izcelt sensāciju. Vienkārši atbildīgajiem pilsoņiem nepieciešams laiku palaikam iebāzt degunā viņu tizlumu. Redz, kad uzrakstīja, ka tiltu abos galos ir bedres, nākamajā dienā tās tika aizlāpītas.
Jelgavnieks: Ui, mīļie novadnieki. Šis rajons ir bēdu ieleja. Nelielīšos, bet zinu simtprocentīgi, jo savā laikā biju iesaistīts lielā projektā, izložņāju pakšu pakšus, izcilāju Būvvaldē vecos materiālus un tā tālāk.
Īsi iz Jelgavas vēstures. Latvijas beigu laikos šī vieta bija sausāka par sausu, tur bija izbūvēta grāvju sistēma, kas normāli funkcionēja, un viss ūdens tika novadīts Jēkaba kolektorā. Tas atrodas aptuveni starp Raiņa un Zirgu ielu. Lietus kanalizācija plus “kakūdeņi” tika novadīti Driksā pa labi no LLU Lauku inženieru fakultātes. Pēckara gados daļu grāvju likvidēja, kolektoru “sačakarēja”, izbūvējot tā apvadus ap daudzām būvēm. Tad sākās problēmas. Rezultāts – kolektors slapjā laikā vairs neko neņem pretī, grāvji pārplūst. Vai kāds atceras 2001. gada vasaru, liekas, pirms Jāņiem, kad mēnesī nolija visa gada norma un kolektors “aizštopējās”? Pieļauju, ka to zina maz jelgavnieku, jo tas tika maksimāli noklusēts. Šķiet, “Zemgales Ziņās” par to nebija ne vārda.
Toreiz Plūmju ielā applūda četras mājas. Uzburšu ainiņu – karsta vasara, bieži līst, un mājās viss peld… Ūdens līmenis tāds, ka līdz garo gumijas zābaku malai tikai kādi desmit centimetri. Otra ainiņa – uz domi atskrien sieviete ar mazu bērniņu rokās, raud – mazulim astma, bet mājā viss peldot. Risinājums – visu lietus kanalizāciju novadīt virzienā uz Rūpniecības ielu un pie skolas būvēt lietus kanalizācijas sūkņu staciju, jo paštecē to nevar aizpludināt. Tālāk ūdeni sūknēt uz Pulkveža O.Kalpaka ielas lietusūdens kolektoru.
“Mājdzīvniekus nošauj pēc telefoniska rīkojuma?”
(13. februāris)
Inga: Redzēju gan TV ziņās, gan lasot “Zemgales Ziņas”. Asaras acīs. Man pašai ir suņuks un doma, ka kāds to varētu vienkārši nošaut… Stulbums. Saprotams, ka tā pasargājam paši sevi, bet vai tiešām nav iespējams nabaga dzīvniekiem spriest maigāku nāvi? Vai valsts tādiem gadījumiem nevar iedalīt naudu, ja iemidzināšana maksā pārāk dārgi?
estere: Gribēja nošaut pat vakcinētos suņus. Nesaprotu, vai tad vakcīna pret trakumsērgu nav tam domāta?
inastranka: Kāpēc lai valsts dotu naudu tādiem niekiem, ja var iebāzt kabatā?
es: Trakumsērga nav ārstējama ne dzīvniekiem, ne cilvēkam! Ja ar to saslimst cilvēks, viņš mokās ļoti lielās sāpēs. Ļaudis, kā jūs domājat, kurš tos suņus (iespējams, inficētus) ķers un riskēs ar savu veselību, lai iemidzinātu? Es redzu vienīgo iespēju nošaut, jo dzīvnieks nemokās un cilvēks ir pasargāts. Jebkura saskare ar trakumsērgu slimu dzīvnieku ir bīstama. Kāpēc jāsāk šī diskusija it kā par humānu attieksmi pret dzīvnieku, ja vienlaikus liekam uz spēles cilvēka dzīvību? ?
