Kaut arī kopš 1971. gada dzīvoju Latvijā, esmu lietuviete, tāpēc nedēļa aizritēja svētku priekšnojautās – Lietuva šodien pirmā no Baltijas valstīm atzīmē savas proklamēšanas 90 gadu jubileju.
Kaut arī kopš 1971. gada dzīvoju Latvijā, esmu lietuviete, tāpēc nedēļa aizritēja svētku priekšnojautās – Lietuva šodien pirmā no Baltijas valstīm atzīmē savas proklamēšanas 90 gadu jubileju. 1918. gada 16. februārī Lietuvas Padome atjaunoja (ja ieskatāmies vēsturē, četrus gadsimtus pastāvēja Zečpospolita – kopīgā Lietuvas un Polijas valsts) valstiskumu un vērsās pie pasaules valstīm, lūdzot Lietuvas atzīšanu. Mēs Jelgavas Lietuviešu biedrībā svarīgajam notikumam par godu organizējam svinīgu pasākumu (pulksten 12 Ūdensvada ielā 4). Gaidām gan viesus no Lietuvas, gan kaimiņus no Dobeles un Bauskas radniecīgajām biedrībām. Aicinām arī citus interesentus.
Pirmdien sāku kārtot stendus izstādei par lietuviešu valodas skolu, kur mācu nu jau deviņpadsmito gadu – pēc profesijas esmu skolotāja. It kā lietuviešu “mēli” apgūt gribošo mūsu pilsētā nav pārāk daudz, ap desmit audzēkņu katrā grupā, bet, ja saskaita visus no pirmsākumiem līdz šai dienai sanāks gandrīz divi simti. Gribas atcerēties katru gadu skolas vēsturē. Ar labu vārdu jāpiemin bērnu un jauniešu centrs “Junda”, kura paspārnē mitināmies jau ilgāku laiku. Skolā nemācāmies tikai lietuviešu valodu vien, braucam ekskursijās (vismaz reizi gadā – uz Lietuvu), cenšamies neaizmirst tautas tradīcijas, kas ir ļoti līdzīgas latviešu parašām, tomēr ar savām nacionālajām īpatnībām. Lielākajos pasākumos piedalās ne tikai bērni, bet arī vecāki un vecvecāki. Šonedēļ bērni gatavoja priekšnesumus Lietuvas jubilejas pasākuma koncertam.
Otrdien un trešdien turpināju kārtot izstādes materiālus, bet vakaros ar vīru (starp citu, lietuvieti, ar kuru iepazinos, jau dzīvojot Jelgavā) internetā meklējām Lietuvas jaunumus. Agrāk pasūtījām kaimiņvalsts laikrakstus, bet tagad iecienīto “Šiauliu Kraštas” lasām tīmeklī.
Ceturtdienu, kas ir galvenā nodarbību diena, pavadīju valodas skolā.
Piektdien vēl bija jāprecizē daži sīkumi par šīsdienas pasākumu ar kolēģiem no Jelgavas lietuviešu biedrības “Vītis”, kurā darbojos jau no tās atjaunošanas 1989. gadā. Jādomā arī par netālo nākotni, jo augustā “Vītis” svinēs savu astoņdesmitgadi, un jāgatavojas uzņemt daudz ciemiņu no Latvijas lietuviešu biedrībām, kā arī no Lietuvas. Bieži iznāk sazvanīties ar lietuviešu valodas kluba “Raktelis” (atslēdziņa – latv.) biedrenēm – profesori Daci Markus, grafiķi Lolitu Zikmani, skolotāju Irēnu Grosbergu un citiem. Pateicoties klubam, nāca klajā kopā ar bīskapu Antonu Justu un Daci sarakstītā grāmata “Jelgavas katoļu baznīca. Atceroties monsinjoru K.Jasenu”. Varbūt, ka kaut kad taps grāmata par Lietuviešu biedrību, bet negribas noskaust, tāpēc vairāk neizteikšos.
Svētdien pēc biedrības pasākuma atpūtīšos mājās. Centīšos piezvanīt uz Lietuvu dzejniekam Jonam Ivanauskam un tulkotājai Dzintrai Irbītei, ar kuriem kādu laiciņu neesmu runājusi.
