Daudzi, īpaši vecāka gadagājuma cilvēki, atcerēsies padomju laika bērnu grāmatiņu, kurā netīrelim puisēnam pakaļ dzenas mazgājamais skapītis ar izlietni vārdā Mazgāmutis.
Daudzi, īpaši vecāka gadagājuma cilvēki, atcerēsies padomju laika bērnu grāmatiņu, kurā netīrelim puisēnam pakaļ dzenas mazgājamais skapītis ar izlietni vārdā Mazgāmutis. Šādi ar pamatīgu didaktikas devu jau no bērnu dienām tika aicināts pievērst uzmanību personīgajai higiēnai. Dažreiz šāda uzmācīga moralizēšana iedarbojās, un pirms ēšanas vai tualetes apmeklējuma rokas tika mazgātas.
Laiks kopš tā ir pagājis, jaunā paaudze tādu Mazgāmuti nepazīst, bet mēs, pieaugušie, acīmredzot esam aizmirsuši roku mazgāšanas nozīmi. Citādi grūti izskaidrot faktu, ka 21. gadsimtā Latvijā vērojams infekciozā hepatīta uzliesmojums. Ja atceramies, iepriekšējais bija drīz vien pēc neatkarības atjaunošanas, kad brīvības eiforijā mazāk uzmanības pievērsa elementāriem pasākumiem – iespējai nomazgāt rokas. Turklāt ne mājās, bet tieši sabiedriskajās vietās.
Laikam būsim nonākuši pie tā, ka briesmīgajam Mazgāmutim ar steigu jāatgriežas. Tāpat kā prasībai sabiedriskās ēdināšanas iestādēs nodrošināt iespēju nomazgāt rokas reāli, nevis tikai formāli izpildot prasības pirms ēstuves atvēršanas. Piedāvāju ikvienam lasītājam ieiet jebkurā Jelgavas ēdināšanas iestādē un pamēģināt pirms maltītes nomazgāt rokas. Izrādīsies, ka nāksies sastapties ar grūtībām izdarīt šo šķietami vienkāršo lietu. Līdz ar to jāaicina arī kontrolējošās iestādes neizturēties pret šādu prasību kā formalitāti. Iespējams, tādā gadījumā nebūs jāsarkst pasaules priekšā par to, ka slimojam ar kaitēm, kuras var iegūt, neievērojot personīgās higiēnas prasības.
