Februāris un marts medniekiem galvenokārt ir «klusais laiks». Tomēr pieredzējušie iesaka neaizmirst par sīko plēsēju medībām.
Februāris un marts medniekiem galvenokārt ir “klusais laiks”. Tomēr pieredzējušie iesaka neaizmirst par sīko plēsēju medībām
Februāris un marts medniekiem galvenokārt ir klusais laiks. Tomēr pieredzējušie iesaka neaizmirst par sīko plēsēju medībām. Izveidojoties pārāk blīvai šo dzīvnieku populācijai, palielinās risks, ka mežā var uzliesmot nevēlamas slimības, tajā skaitā trakumsērga.
Viens no dzīvniekiem, kas pēdējos gados arvien biežāk izslīd no mednieku redzesloka, ir jenotsuns. Parasti šajā laikā šie zvēri ieslīguši ziemas miegā un normālos apstākļos no alām izlīstu vien marta otrajā pusē, sākoties pirmajiem atkušņiem. Taču pašlaik viņi joprojām ir aktīvi un visbiežāk sastopami pie citiem dzīvniekiem, īpaši mežacūkām, domātajām barotavām.
Ienācējs no Austrumāzijas
Jenotsuņa dzimtene ir Austrumāzijā – Ķīnas austrumdaļā, Korejā, Vjetnamas ziemeļdaļā, vairākās Japānas salās, Usūrijas apgabalā un Amūras baseinā. No 1934. gada vairāk nekā divdesmit gadu šo sugu ieviesa toreizējās Padomju Savienības Eiropas daļā, galvenokārt kažokādu ieguvei. Eiropā jenotsunim iepatikās, un suga pastāvīgi un nekontrolēti izplatījās rietumu virzienā, papildinot daudzu Eiropas valstu faunu. Latvijā jenotsuņi pirmo reizi konstatēti 1943. gadā. 1948. gadā šo sugu mūsu valstī ieveda tīši – izlaida mežos, krūmājos, purvos, lai savairojas. Būs vērtīgi medījumi, no kuriem iegūt skaistas un siltas kažokādas. Sākumā jenotsuņus saudzēja, sargāja, neļāva medīt. Šie nelielie plēsēji nenoniecina ne tikai putnus, bet arī mazos zaķēnus un kazlēnus. Tāpēc uzskatāmi par vienu no iemesliem, kāpēc Latvijas laukos arvien retāk redzams līdz šim tik ierastais zaķis.
Patīk lapu koku meži
Jenotsuns par mājvietu visbiežāk izvēlas lapu koku un jauktos mežus ar biezu pamežu un bagātīgu paaugu. Priekšroku dod mitrākām vietām. Izvēloties dzīvesvietu, raugās, lai tuvumā būtu kāda ūdenstilpe. Dzīvnieks aktīvs lielākoties naktī. Gada aukstos mēnešus – no oktobra nogales līdz martam – jenotsuņi pavada dziļā snaudā, pārtiekot no rudenī uzkrātajām zemādas tauku rezervēm. Parasti iekārtojas iepriekš rūpīgi izklātā midzenī, kas ierīkots galvenokārt pamestās āpšu vai lapsu alās. Visbiežāk vienā ziemo divi pieaugušie jenotsuņi – tēviņš un mātīte. Jaunie dzīvnieki var ziemot gan vienatnē, gan divi vai pat vairāki līdzās. Ja priekšlaicīgi izsīkušas enerģijas rezerves, kā arī atkusnī, zvēri ziemošanas alas mēdz pamest, lai meklētu barību. Viens no iemesliem, kāpēc šis dzīvnieks tik strauji spējis izplatīties plašās teritorijās, ir tā spēja vairoties. Dzimumgatavību viņš sasniedz vidēji desmit mēnešu vecumā. Pāris parasti izveidojas uz visu dzīvnieka mūžu. Maijā alā ierīkotā midzenī mātīte laiž pasaulē sešus septiņus mazuļus.
Ienaidnieki – slimības un mednieki
Savulaik vērtīgo kažokādu dēļ jenotsuņus aktīvi medīja. Bija mednieki, kuri vasarā noķertos dzīvniekus turēja būros līdz ziemai, kad kažociņš ieguva vajadzīgo akotu. Viņus medīja pat pavasarī, arī mātes, kurām zīdāmi mazuļi. Šāva, sita ar kokiem, izraka no alām, ķēra ar suņiem. Mednieks ar suni ir viens no nopietnākajiem jenotsuņa ienaidniekiem. Pēkšņu briesmu gadījumā jenotsuns parasti nevis bēg, bet cenšas kaut kur noslēpties. Ja paslēptuves nav, viņu spēj noķert jebkurš medību suns. Klajā vietā arī veiklākam cilvēkam var izdoties šo dzīvnieku noskriet. Interesanti, ka jenotsuns briesmu gadījumā pieplok pie zemes un nekustīgi guļ – izliekas beigts.
Pašlaik izmantot medību suņus nav ieteicams, tāpēc vislabāk jenotsuņus medīt uz gaidi pie viņu iecienītākajām barošanās vietām. Tās viņu taku tuvumā var izveidot arī mednieks, izliekot iepriekš sagatavotu ēsmu – citu dzīvnieku iekšu smarža ātri pievilinās apkārtnē mītošos jenotsuņus.
