Dabas skaistums upes ielokā Lielvircavā ir pozitīvākais Platones pagasta mājās «Raiņi».
Dabas skaistums upes ielokā Lielvircavā ir pozitīvākais Platones pagasta mājās “Raiņi”
Priekšpusdienā Raiņu mājās valda liela rosība – uz plīts no katliem ceļas garaiņi, kuros vārās pašu kūtī izaudzināts ruksis. Fonā skan radio, uz galda rotājas jaunākais “Ziņu” numurs. “Kā tagad var klāties! Kā ir, tā ir. Pensiju saņemam, vismaz tāds labums no valsts, ka regulāri katru mēnesi maksā. Mums ir gotiņa un kartupelīši, kaut kā iztikt var,” saka Anna Griba, kas kopā ar kungu Staņislavu izaudzinājuši dēlu un meitu, bet pašlaik priecājas par pirmo mazmazmeitiņu Anitiņu. Viņi divatā vada savas vecumdienas 1958. gadā uz mācītāja muižas ēkas pamatiem pašu celtā mājiņā.
Annas kundze ir lepna par bērniem un mazbērniem. Dēls un meita dzīvo un strādā Jelgavā, prieku sagādā mazdēla meitiņas Anitas nākšana pasaulē, bet līdzi jūt meitas bērnu sekmēm Kandavas Lauksaimniecības tehnikumā un vidusskolā Jelgavā.
Govs, pīles un kartupeļu lauciņš
Pirms kāda laika Gribu pāris atteikušies no pieciem hektāriem zemes, ko Breša laikā paņēma, jo domāja, ka citādi iztikšanas laukos nebūs. “Ko mēs vairs varam, jau septiņdesmit gadu!” enerģiski iesmejas Annas kundze. Prāvāko daļu zemes atdevuši pagasta lielākajam lauksaimniecības uzņēmumam “Lielvircava Agro”, jo tehnikas noma kļuvusi par dārgu. Sev atstājuši kādu hektāru, kur kartupeļus un gotiņai lopbarību izaudzēt.
Vai pietiek spēka dārza rosībai? “Kas cits atliek, jākustas, bērni atbrauc palīgā…”
Gribu ģimenei raizes sagādā dabas steiga šajā gadā. “Izeju laukā – puķītes jau zied, kokiem pumpuri gandrīz sprāgst. Bet nu viss nosala, pat rozēm lapiņas gribēja plaukt,” Anna domā, kas vēl sagaidāms pavasarī.
Pagasts vecos atceras
Platones pagasta priekšnieku Edgaru Krūmiņu Anna vēl neesot redzējusi, bet ar izpilddirektoru Vladislavu Pogožeļski gan nācies parunāt. “Atbrauca te, jo uz Ziemassvētkiem gatavoja pensionāru vakaru,” viņa teic, ka kopā ar vīru bijusi uz vecāko pagastļaužu sanākšanu Lielvircavas klubā. “Patīkami, ka pagasts atceras – vienmēr paciņa sarūpēta, apsveic apaļās jubilejās.” Arī “Lielvircava Agro” bijušos darbiniekus ik gadu sasaucot kopā.
Pašu celtā mājā
Māju nosaukumu “Raiņi” ieguvuši, kad tika pārkrustīta mācītāja muiža. Anna zina stāstīt, ka svētais tēvs kalpojis baznīcā pie kapsētas turpat netālu pāri Vircavas upītei. “Toreiz pirms daudziem gadu desmitiem no pagasta nopirkām tādu būdu, tad vairs nevarējām tajā padzīvot, nojaucām un uz vecajiem pamatiem uzcēlām jaunu,” atminas Gribas kundze. Toreiz audzināja bērnus, turpat dzīvoja arī vecāki. Anna visu mūžu aizvadījusi smagā lopkopējas darbā attālajā fermā. “”Tačka” rokā, un aiziet! Viegli neklājās, jo fermā viss bija roku darbs,” Anna atceras, ka grūtības sagādājusi arī nokļūšana uz fermu. Pa ceļu vairākus kilometrus nevarēja izstaigāt, gāja taisni pāri laukam. Sevišķi grūti bija rudeņos un pavasaros atkušņu laikā. “Tāpēc tagad tā ir, ka rokas un kājas sāp!” Savukārt Staņislavs bijušajā “10. gadadienā”, vēlāk kolhozā “Rosme”, bija šoferis, bet pēc avārijas 1980. gadā saimnieko pa mājām.
Uz Lielvircavu nāk rīdzinieki
Vai jūt, ka dzīve pagastā uzlabojas? “Nē! Visi iet prom uz Jelgavu, strādā un dzīvo tur. Ik palaikam kādu māju Lielvircavas laukos nopērkot rīdzinieki.” Viens nesen samaksājis pat 45 tūkstošus par ēku, tūlīt arī saremontējis, bet no apkaimes zemes atteicies. Vēl kāds cits vecu būdiņu nošķūrējis, un tās vietā drīz vien parādījusies skaista jauna celtne.
Laba satikšana Gribām ir ar kaimiņiem. Viņi gan otrpus dīķītim dzīvojas tikai vasarās un dažkārt brīvdienās.
Runājot par šā gada plāniem, Gribu pāris teic – būtu tikai veselība. Dzīve iegājusi noteiktās sliedēs, katrai dienai rosības pietiek. Jādomā jau, kā malku sagādāt. Tikpat svarīgi plānot lauku darbus, jo kartupeļi būs jāstāda. Citādi nevar, jo pensija par smagu mūža darbu piešķirta smieklīga, bet preču cenas tikai kāpj. “Kā pensijas paceļ, tā sadārdzinās arī viss cits. Gāzes balons vēl nesen maksāja septiņus latus, bet tagad – septiņpadsmit! Labi, ziemā var kurināt plīti, bet vasarā nekas neatliek, kā maksāt par gāzi.” Taču “Zemgales Ziņas”, lai arī kļuvušas dārgākas, pasūtināt šim gadam šķitis svēts pienākums. Tā vismaz iespējams uzzināt par vietējiem jaunumiem.
Sirds sāp arī par telefonu sakariem. Kādreiz, kad bija stacionārie aparāti, raižu nekādu. Tagad visapkārt koki un krūmi, raidītāju zona nepietiekama, nevar nevienu sazvanīt. “Zvanu tepat uz pastu – kad pusstundu atkārtoti spiež pogas, ar lielām pūlēm izdodas.” Pirms trim četriem gadiem uzlikuši arī satelīta šķīvi, bet prieku bijis maz – bilde ir, bet skaņas nav. Neviens meistars nevarot palīdzēt.
