Jau aizvadītā gada nogalē piedzīvojām savdabīgu minišoku, nespējot noticēt izmaiņām pārtikas un citu preču cenu zīmēs, kā arī saņēmām signālu, ka varam droši nodoties jauniem dārdzības palielinājuma gaidīšanas svētkiem.
Jau aizvadītā gada nogalē piedzīvojām savdabīgu minišoku, nespējot noticēt izmaiņām pārtikas un citu preču cenu zīmēs, kā arī saņēmām signālu, ka varam droši nodoties jauniem dārdzības palielinājuma gaidīšanas svētkiem.
Ziņas par to, ka pie lielveikalu kasēm par tām pašām precēm būs jāšķiras no prāvākām naudiņām, ar pārliecību jau rakstveidā izplatīja preču piegādātāji. Īpašā noslēpumā netika turēts arī tas, ka šajā olimpiskajā gadā Latvijai būs lemts sasniegt zināmas cenu palielinājuma kalnu virsotnes – pēc eirobirokrātu pātagas izdresētā Latvija stingrajai un prasošajai rokai būs spiesta pakļauties atkal un atkal, velkot energoresursu cenas īstenos debesu augstumos.
Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka jau pavasarī par likteņupes griezto dzirnu ražoto un citādi iegūto elektrību maksāsim teju pusotru reizi vairāk. Ja rēķina palielinājums dažu latu apmērā vairumam iedzīvotāju būtu vēl mazliet pieciešams, to nebūt nevar sacīt par gatavību plašāk atvērt maciņus iepirkšanās tūrē.
Būtu lietderīgi zināt, cik liela ir tirgotāju nosacītā rezerve, kas ļautu cenām strauji neskriet augšup. Par spīti viņu vaimanām, ir zināms pamats domāt, ka tā nav maza. Līdz šim publiskajā telpā atrādītajos iepirkšanās eksperimentos konstatēts, ka aiz “caurspīdīgās” robežas, kur veikalu darbinieku algas nav mērāmas dažos nožēlojamos simtos latu, bet energoresursu izmaksas ieņēmušas eiropeiskus apveidus, pārtika maksā pat lētāk nekā Latvijā. Vietā ir jautājums – kādēļ tā, un sabiedrība gaida atbildes. Pretējā gadījumā var gadīties, ka neveiklais mēģinājums boikotēt piena produktus bijis tikai pirmais solis kam lielākam.
