Mūsu zemē jau pierasta lieta – lai pa kādiem ceļiem pārvietotos, mežainākos lauku rajonos uz brauktuves mēdz izskriet lapsa, stirna vai zaķis.
Mūsu zemē jau pierasta lieta – lai pa kādiem ceļiem pārvietotos, mežainākos lauku rajonos uz brauktuves mēdz izskriet lapsa, stirna vai zaķis. Lielākoties pavasaros un vasarās, turklāt tumšajā diennakts laikā, nākas brīnīties, kas gan tiem meža dzīvniekiem par trakumu prātā, ka uz ceļa jāparādās tieši tad, kad tuvojas kāds autiņš.
Līdz šim manas pieredzes kontā bijusi vien kāda vista, kas viņvasar, braucot uz kāzām, Kurzemes pusē bija nolēmusi stāties pretī dzelzs gabalam, kura ātrums pa lauku “graņķirovku” bija ne lielāks par pilsētā atļauto.
Tā nu sestdienas vakarā brālīši no Bauskas puses nolēma vienu no saviem “bembīšiem” nodot sievu rīcībā, lai abas dodas pēc manis uz Jelgavu. Protams, ceļš ritēja nemitīgās sarunās, bet spožu acu pāri kautri slēpās dziļajos šosejas malu grāvjos. Drīz aiz Elejas krustojuma sākām pļāpāt par Dobeles rajona Pokaiņiem, kur dažs sajūtot dīvainas lietas, citam uznākot nogurums, bet vēl kādam rodoties liela enerģija. Pēkšņi mašīnas salonu pārņēma diezgan līdzīgas skaņas. Tā bija nepilna sekunde, kad zem autiņa riteņiem cauri izrullēja paliels garausis. Kaut arī mazliet piebremzējām, neko daudz lietas labā vairs darīt nevarēja. Bija skaidrs, ka šim zaķim dzīve beigusies uz brauktuves un Lieldienās viņš diez vai olas pagalmos slēps. Savukārt mazā brālīša mašīnai līdz ar sadursmi nāvessods ticis piespriests vienam miglas lukturim, kas nu karājās tievajā vadiņā, kā arī bamperam. Spēcīgs “trusis” bijis, nodomājām, apskatot spēkrata sadriskāto plastmasas priekšu. Vismaz simt latu skāde.
Tā kā radiators vesels un ķibeles ātri novēršamas, smejoties par Pokaiņu enerģiju, turpinājām ceļu. Taču jau pēc pāris kilometriem, lai cik uzmanīgi braucām, tumsā pēkšņi iznira vēl kāds zaķis. Šis gan bija vēl lielāka auguma – pirms pulksten 23 viscaur melnā ģērbusies pusaugu meitene centās stopēt mašīnas, pati esot uz brauktuves ar izstieptu roku, bet veroties mobilajā tālrunī. Bez atstarotājiem. Labi straujš grieziens uz kreiso pusi paglāba arī šo “zaķi” no pakļūšanas zem riteņiem vai uz “kapota”.
Pirmais zaķis, visticamāk, nevarēja aizdomāties, ar ko var beigties steidzīga traukšanās uz gaismu. Taču “zaķim” numur divi (un ar tādiem pilna pasaule) gan vajadzētu apjēgt, vai dzīves noslēgums uz šosejas ir tik foršs.
