Pilsētā jau kādu laiciņu dzirdamas runas, ka pāris interesentu kreditēšanas iestādēs taujājuši par iespējām dabūt aizdevumu krematorijas celtniecībai Jelgavā.
Pilsētā jau kādu laiciņu dzirdamas runas, ka pāris interesentu kreditēšanas iestādēs taujājuši par iespējām dabūt aizdevumu krematorijas celtniecībai Jelgavā. Varētu domāt – apsveicama uzņēmējdarbības ideja. Konkurence it kā maza, jo nelaiķu dedzinātava mūsu valstī tikai viena. Turklāt klienti arī nebūtu īpaši jāpievilina, jo atšķirībā no citām nozarēm bēru procesa galvenajam vaininiekam par vēlu jautāt, vai viņš gribētu izmantot apbedīšanas pakalpojumu vai tomēr vēl kādu laiciņu pavaļoties šajā saulē. Aizgājēju it kā netrūkst. Jelgava slavena arī ar paaugstinātajiem gruntsūdeņiem, kas neērtības un grūtības sagādā gandrīz ikvienā kapsētā. Ņemšanās ar pelnu urnām šo problēmu vismaz kaut daļēji atrisinātu. Jo pat jaunākās kapsētas ierīkošanas funkcionāri bija par slinku vai skopu, lai tur uzbērtu pietiekamu grunts kārtu – nelaiķus dažkārt nākas guldīt nevis smilšu kalniņā, bet gan purvainā lāmā.
Taču par šo jomu, lai kādu pietāti un bieži vien klusēšanu pienāktos ieturēt, ir vairāki neatbildēti jautājumi.
Pirmkārt, neviens nav izpētījis, cik pieprasīti Jelgavā būtu krematorijas pakalpojumi. Tikai zināms, ka ik gadu Rīgas dedzinātavā urnās saber tikai pārdesmit jelgavnieku pelnu. Par vienu bēru procesu nākas šķirties vismaz no 400 – 500 latiem.
Zināms arī, ka krematorijas krāsns, kas Latvijā nav nopērkama, ārzemēs maksā vismaz pusmiljonu latu. Pieņemsim, ka lētākajā variantā šādu objektu varētu dabūt gatavu par miljonu. Lai tikai bankai atmaksātu procentus par izsniegto aizdevumu, mēnesī būtu jāsadedzina tik nelaiķu, cik jelgavnieku pašlaik visa gada garumā kremē Rīgā. Nerunājot par kredīta pamatsummas atmaksu un citu ikdienas tēriņu (telpu uzturēšana, darbinieku algas un citu resursu izmaksas) segšanu.
Var jau cerēt – ja krematorija būtu Jelgavā, pie mums aizgājējus vestu arī no tuvākajiem rajoniem un pat Kurzemes un Lietuvas. Zināms, ka Rīgas iestādē (apkalpo visu Latviju un arī dienvidu kaimiņvalsti) mēnesī sadedzina virs 150 nelaiķu, un šis skaitlis ik gadu aug pamazām – par pieciem septiņiem procentiem. Vai Jelgava varētu izkonkurēt pieredzējušos rīdziniekus, kuriem turklāt lielu daļu darba nodrošina lielpilsētai raksturīgas īpatnības – pārpildītās kapsētas un aizgājēji bezpajumtnieki.
Cik ilgā laikā šāda objekta būvēšanu varētu atpelnīt?
Iespējams, mūsu pilsētā atradīsies kāds labdaris, kam naudas nav žēl un kas būtu gatavs līdzekļus ieguldīt tik specifiskā būvē. Taču nevar izslēgt arī iespēju, ka kādam no sliktajiem zēniem netīrās naudiņas kļuvis par daudz, bet tāda svēta un zaimu pasargāta iestāde kā krematorija būtu labs līdzekļu legalizēšanas veids.
Pašvaldībai, vērtējot tās komentārus par krematorijas plāniem, manuprāt, pagaidām nav nekādas skaidrības par dedzinātavas iespējamo lietderību un jelgavnieku attieksmi.
Tas viss liek pavaicāt vēl pēdējo – vai doma par krematorijas iespējamo būvēšanu kādam (potenciālajam konkursa uzvarētājam) nav bijusi vēl pirms tam, kad vietējā vara izlēma šādu projektu iekļaut pilsētas attīstības plānā? Vairāki hektāri zemes labā vietā un regulāras, turklāt ne mazas pašvaldības dotācijas dažam laikam gan būtu pietiekams kārdinājums, lai krematorijas saceltu vai katrā apdzīvotā vietā.
Droši vien ir daži, kas ļoti labi zina krematorijas būvniecības plānu patiesos iemeslus. Taču viņi pagaidām klusē tikpat pacietīgi kā bēru pasākumu galvenie dalībnieki.
Varbūt krematorijas vietā mūsu pilsētā vajadzētu uzcelt vienu kārtīgu ķīmisko tīrītavu, kur apķērīgiem puišiem naudiņu šķīstāku dabūt?
